Māsiņa, kura tajā dienā dežūrēja, lika man saprast, ka kopīgas nākotnes ar bērniņu, vai pat labas – kopīgas nākotnes mums ar meitiņu nebūs un pat nevar būt.
Bet viņas paziņām – pārim, kuriem nav savu bērnu, mana meitiņa pat ļoti ir vajadzīga. Viņi ir turīgi cilvēki – un tātad varēs sniegt bērniņam visu tikai labāko. Tad es arī nolēmu parakstīt atteikumu no savas meitiņas.
Lai arī cik gadu nepaietu kopš tās dienas, es vēl joprojām atceros katru sīkāko detaļiņu viņas mazajā sejiņā, viņas smaržu. Un turpinu katru nakti raudāt spilvenā, cerot, ka neviens mani nesadzirdēs.
Katru gadu, caur to pašu māsiņu es uzzinu par savas meitiņas dzīves gaitām. Zinu, ka viņa dzīvo ļoti pat labi. Pilnīgi vesela, mīlošā ģimenē, ar rūpēm apglāstīta.
Šīs sāpes dziļi dvēselē es aizpildīt nevaru ne ar ko. Es apprecējos otro reizi. Jau pāris gadus pēc kārtes mēs ar vīru cenšamies tikt pie bērniņiem. Izgāju visus elles punktus medicīnas izmeklējumos. Ārstu diagnoze – vesela!
Tad es palūdzu savu vīru aiziet uz izmeklējumiem. Vesels, bet bērnu mums tā arī nav.
Izskatās, ka tā es atmaksāju par savu briesmīgo grēku .. Meita no pirmās laulības aug un vairāk mums bērnu nav.
Mums visiem bērnībā dzīve liekas pasakaina un ar krāsainu panorāmu, ar lielu bērnu spēļu laukumu, ar gaisa pilīm, ar princesēm un pūķiem, ar gobliniem un brīnumdariem.
Lasi vēl: Augi, kurus iesaka stādīt viens otram blakus, tā veicinot abu augu strauju augšanu
Bet izaugot, mēs atduramies pret smago, viskozo un pelēko laiku pieaugušo cilvēku dzīvēs, kuru katram cilvēkam ne tikai vajadzētu, bet ir obligāti jānes atbildība par sevi, savām rīcībām, un par saviem tuviniekiem. Mums atliek tikai cerēt, ka kāds sapratīs un nekritizēs mūs pārāk stingri..
Kaut arī .. sevis kritizēšana – tas ir bailīgi. Kožu elkoņos, ka atteicos no sava bērniņa dzemdību namā, bet nu jau neko vairs tur nevar atgriezt atpakaļ…
Avots:
[…] Lasi vēl: Dzemdības. Atmaksa par briesmību grēku… Biju muļķe, paturēju bērnu no cilvēka kurš mani n… […]