Pēc 8 necilvēcīgās aurošanas stundām, pieprasot ķeizargriezienu un draudot medicīniskam personālam, Kitija piedzimusi meita.
Maza, mīļa meitenīte ar svaru 2800 g. Mazulīte uzreiz tika pielikta mātes krūtij.
Apskatot meitu un saviebjot riebuma grimasi, Kitija jautāja:
„Kas ir noticis ar viņas pieri?”
„Tā ir hemangioma, tas nav nekas traks, visticamāk, ar laiku pati izzudīs,” atbildēja vecmāte.
Jauna māmiņa tika pārcelta uz vienvietīgo, paaugstināta komforta palātu.
Nākamajā rītā man palūdza aiziet un apjautāties par viņas pašsajūtu.
Es redzēju, ka no viņas palātas ir izgājis pediatrs, bet, pienākot tuvāk, es izdzirdēju kādu telefonsarunu.
„Raimond, ja ņemšu viņu līdzi, mēs netiksim pie šī līguma. Ārsts teicis, ka viņai ir iedzimtā sirdskaite, un visu šo mēnesi man nāksies braukāt pa slimnīcām, nevis doties turnejā.”
Samulstot, ka nejauši kļuvu par svešas sarunas liecinieci, es pieklauvēju pie durvīm un iegāju iekšā.
„Labi, es tev vēlāk pārzvanīšu. Atā,” Kitija nolika klausuli.
„Labrīt, kā jūtaties?” es vienkārši centos būt laipna.
„Gan jau būs labi. Saki, pie kā man vērsties, lai noformētu atteikumu no bērna?”
„Ko? Vai jūs to domājat nopietni?”
„Saproti, esmu dziedātāja, vienmēr esmu sapņojusi atrasties uz skatuves, un nesen man piedāvāja ļoti izdevīgus līguma nosacījumus. Turklāt tas briesmīgaispuns pierē, nemaz nevarēs ielikt bildi Instagramā.”
„Vai tu jukusi? Kādu vēl bildi Instagramā? Viņa ir tava meita! Vai viņa tiks ar to galā?!” toreiz man vēl nebija izstrādājusies profesionālā aukstasinība.
„Kā tu uzdrošinies uz manis bļaut?”
Uz mūsu kliedzieniem saskrēja medicīniskais personāls, es tiku aizvesta uz ārstu istabu.
Kitija uzrakstīja atteikumu no bērna un izrakstījās no dzemdību nama bez savas mazulītes.
Viņa devās pretī savam sapnim.
Žēl, ka viņas meitiņas sapņiem piedzīvot bērnību blakus saviem miesīgiem vecākiem tā arī nebija lemts piepildīties…
Avots: