Pirms sākat kādam palīdzēt, padomājiet par to, ka šādi jūs drīzumā varat iegūt sev ienaidnieku. Vai labākajā gadījumā nelabvēli.
Vai arī nokļūt mūžīgā verdzībā. Un tas notiek visai ātri. Un dažās valstīs jūs var pat iesūdzēt tiesā, ja jūs esat regulāri palīdzējis cilvēkam un devis viņam naudu. Vai sniedzāt bezmaksas pakalpojumus.
Ja jūs esat pārstājis to darīt, tas cilvēks var pieprasīt turpināt jūsu palīdzību vai izmaksāt viņam kompensāciju – jo viņa finansiālais stāvoklis ir pasliktinājies brīdī, kad jūs pārstājāt papildināt viņa budžetu. Tā teikt, jūs pats esat parakstījies labdara lomai. Un jūsu iespējamie dāvinājumi jau tika iekļauti šī cilvēka iespējamās peļņas ailītē. Ar jums rēķinājās! Bet jūs pievīlāt. Atteicāties palīdzēt un sagrāvāt cilvēka plānus.
Tā dzejniece Cvetajeva palīdzības pārtraukšanu dēvējusi par cūcību. Viņai astoņus gadus palīdzēja SalomeAndroņikova, kura strādāja žurnāla redakcijā un daļu no savas algas regulāri atdeva Cvetajevai, viņas vīram un bērniem.
Turklāt vāca starp saviem paziņā naudu, lai dzejniece varētu apmaksāt 3 stabu dzīvokli Parīzē un doties atpūtā pie okeāna. Salome bieži atdeva arī savas mantas: mēteļus, kleitas, kurpes, dīvānu, galdu… Bet tad atnāca krīze un viņai vairs nebija iespējas palīdzēt. Cilvēki paši knapi spēja izdzīvot, kāda tur atpūta okeāna krastā…
Bet tas ļoti aizvainojis Cvetajevu. Jo tieši šī naudaveidojavisu ģimenes budžetu. Un dzejniece sākusi dēvēt šos ziedojumus par saviem uzturlīdzekļiem. Un pieprasīja tos mēnesi uz priekšu… Un savās vēstulēs no kūrorta burtiski uzstāja: „atsūti man manus uzturlīdzekļus, esam stipri pārtērējušies, šeit viss ir tik ļoti dārgs!” Bet pēcāk palīdzības pārtraukšanu nodēvēja par cūcību.
Šis ir pats tipiskākais stāsts par regulāru palīdzības sniegšanu. No sākuma jums kvēli pateiksies, pēc tam lūgs paši, tad pieprasīs, bet pēcāk arī dusmosies, ja jūs vairs nespēsiet palīdzēt. Labdara un palīga loma nav diez ko salda – to nāksies spēlēt visu atlikušo mūžu. Vai arī no glābēja jūs ātri pārvērtīsieties par cūku.
Un savu vērtību zaudēs viss, ko kādreiz esat izdarījis. Un palīdzības atteikšana radīs tikpat lielas dusmas, kā laicīgi neizmaksāta darba alga. Vai neatmaksāts parāds. Jo tas, kas ir glābējs, ir arī parādnieks. Viņam ir jāpalīdz! Tas ir resurss, ar kuru rēķinās.
Palīdzībā praktiski momentāni zaudē savu vērtību. Jā jau jūs palīdzat, tātad jums tas nāk pavisam viegli. Jums ir kaut kāds pārpalikums. Jūs nevis atraujat sev, bet gan atdodat lieko. To, ka jums nemaz nav vajadzīgs. Jums tāpat ir par daudz! Spēku, laika, naudas, vai citu resursu…
Var rasties arī skaudība – jums ir lieka nauda un lieki dīvāni! Kāpēc dažiem visu, bet citiem tikai pārpalikumus no jūsu galda? Cilvēku jūtas pazemots ar jūsu palīdzību. Un beigu beigās atradīs brīdi, kad padarīt nevērtīgu visu jūsu palīdzību. Un parasti tas ir brīdis, kad jūs noplātāt rokas un sākat taisnoties, atvainoties, ka nauda, dīvāni un kurpes ir beigušies. Atvaino!
Taču viņi nepiedod. Lūk, ko ir svarīgi atcerēties, ja vien nolēmāt sniegt palīdzību; pēc otrā-trešā lūguma ir jāsāk aizdomāties par sekām. Par to, ka jūs pilnīgi brīvprātīgi esat stājušies, tā teikt darba attiecībās. Un strādāt jums nāksies visu atlikušo mūžu. Vai arī līdz pirmajiem apvainojumiem cūcībā.
Anna Kirjanova
Avots: