Pēc brīža viņa dzirdēja skaļu troksni.
“Es piegāju pie mūsu pagalma vārtiņiem”, — stāsta Helēna intervijā. — Es redzēju, ka sunītis guļ viss asīnīm noklāts.
Megiju neizdevās glābt, viņa pārstāja elpot un viņas sirsniņa pārtrauca sisties. Sunītis nomira sava saimnieka rokās. Viņa negribēja, lai bērni redz suņa nāvi, tādēļ lika bērniem iet istabā.
Viņa devās aiz mājas, kur izraka nelielu bedrīti un apraka nabaga sunīti.
“Es biju ļoti noskumusi. Es ātri viņu apglabāju un neko bērniem neteicu, — stāsta Helēna. — Tikai septiņos vakarā es saņēmos, lai pateiktu bērniem, ka viņu mīluļa vairs nav.
Kad visiem tika izstāstīts, tad mēs nolēmām veikt nelielu ceremoniju. Meita nolasīja lūgšanu un mēs visi atvadījāmies no suņa. Pēc tam mēs visi gājām gulēt. Nākamajā rītā ar pulkstens pieciem notika neticamais.
“Es pamodos no trokšņa, it kā kāds skrāpētos pie durvīm, — stāsta Helēnas vīrs — Es piecēlos, piegāju pie loga un atvēru žalūzijas.”
Viņš nespēja noticēt savām acīm. Tas bija brīnums. Kas stāvēja pie mājas durvīm? Tā bija sunīte Megija!
Visi bija pārliecināti, ka apglabāja neīsto suni un patiesībā Megija nemaz nebija mirusi. Viņi visi gāja uz suņa kapa vietu. Kapa vieta bija visa izrakta un suņa tur nebija. Kā suns spēja atdzīvoties?
Atbilde tika sniegta šova un intervijas laikā.
“Vetārsts teica, ka visticamāk pēc sešām stundām suns spēja izrakties no bedres”, — paskaidroja šova viesi — Viņa sirds ritms bija vājšs un orgānu funkcijas tāpat un nevarēja noteikt, ka suns ir dzīvs. Viņš neizrādīja nekādas dzīvības pazīmes.
Visticamāk suns izrakās no bedres un līdz rītam tur gulēja. Megija bija pilnībā vesela! Pēc gada sunītis atkal bija priecīgs kā vienmēr. Tas bija neticams stāsts, kurš ir reāls un nav izdomāts!