Iemesls, kādēļ antikvariāti dzenas pakaļ vecajām šujmašīnām

1851. gadā tika nodibināts “Singer” uzņēmums, kura īpašnieki bija Īzaks Singers un Edvards Klārks. Pamata ražošanas bāzējās Ņujorkā, taču filiāles atradās arī aiz ASV robežām, tajā skaitā arī Krievijā, Podoļskā.

Podoļskas mehāniskā rūpnīca ievērojami palielināja savus ražošanas apjomus, un jau 1914. gadā ieņēma otro vietu aiz ASV pēc saražoto produktu noieta. Ārzemēs krievu šujmašīnām bija ļoti augsts pieprasījums un tie tika augstu vērtēti. Bija pasūtījumi pat uz Japānu, Ķīnu un Persiju.

Katru gadu Podoļskā esošā šujmašīnu rūpnīca pārdeva šujmašīnas 63 miljonu rubļu apmērā.

“Singer” birojs atrodas Sanktpēterburgā un tā tas izskatās mūsdienās.

Pirmais pasaules karš neradīja īpašu kaitējumu uzņēmuma ēkai, un jau 1923. gadā rūpnīcu atjaunoja ar vienu nolūku: tagad produkti tiek laisti klajā ar Podoļskas nosaukumu, proti, krievi ar savu padomju varu nacionalizēja rūpnīcu.

Šujmašīnas apvij daudzas leģendas un noslēpumi. Viena no tām vēsta, ka 1998. gadā uzņēmums “Singer” paziņoja, ka tiek meklēts šujmašīnas ar sērijas numuru “1” īpašnieks. Atlīdzība par šādu šujmašīnu mērāma no 30000 līdz vienam miljonam ASV dolāru. Tieši tādēļ ir uzsākta vistīrākā pakaļdzīšanās tieši pēc šī modeļa.

Ja ticēt vēl kādam nostāstam, tad pirmajā šujmašīnu partijā, kas tika ražotas Krievijā, ražonas gaitā šujmašīnās tika iestrādāts vērtīgs metāls – pallādijs.

Bet pavisam nesen bija dzirdēts, ka oriģinālajās “Singer” šujmašīnu adatās ir iestrādāta reta viela – sarkanais dzīvsudrabs.

Lai arī kādi stāsti apkārt neklīstu, “Singer” nebija sniedzis par to nekādas oficiālas ziņas.

avots

Pievienot komentāru