Kad mazs bērniņš sāk raudāt, reizēm mēdz būt grūti saprast, kas tieši nav tā, kā vajag. Māmiņas kopā ar radiem piedāvā visdažādākus risinājumus.
Bērns turpina raudāt. Bet patiesa problēma ir tā, ka pieaugušie vienkārši nesaprot bērnu valodu.
Nu kas gan par stulbiem cilvēkiem ir man apkārt?! Mēs jau 20 dienas runājam dažādās valodās!
Piemēram, vakardien. Apčurājos tā, ka pat mugura bija slapja. Naktī. Kliedzu šiem, ka man nepatīk, bet viņi… Cik ļoti vajadzētu mani nemīlēt, lai sausa pampera vietā man mutē iebāztu knupīti. No tā sausāk nepaliek… Protams, ka es to izspļāvu. Un tālāk skaidroju šiem par slapjām biksēm. Bet nesaprot…
Čalītis ir apčurājies!!! – es kliedzu. Bezjēdzīgi. Starp citu, vai tiešām esmu čalis? Pakustējos, it kā pamperī kaut kas traucē. Fuf, uzreiz vieglāk. Esmu čalis. Visīstākais.
Un kas tā par samiegojušos seju? Kāds pie velna „vai gribi ēst?” Es gribu sausumu!
Iespējams, saku to pārāk klusi? Jāmēģina skaļāk. A-a-a! Jau trīs miegainas sejas man apkārt. Cenšas saprast.
Nē, viņi pilnīgi noteikti ir arābi, vai arī mongoļi. Nu kādi pie velna vēl „uci-puci”? Es tak skaidrā mēlē saku, nomainiet man autiņus! Nē, nu paskat tik, atkal to knupīti iebāzuši… Paaugšos un izteikšu visu, ko par viņiem domāju…
O! Kaut viena gudrā atradusies. Saka, ka pamperi vajagot pārbaudīt. Nu tad pārbaudi ātrāk, mēma paliksi! Aha, man tak bija taisnība. Mēma palikusi.
Hei, hei, hei, tu ko, taisies mani izģērbt? Vai tad joprojām nav izdomāta paperu maiņas tehnoloģija bez izģērbšanās? Nu labi, lai iet. Atkailiniet!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā