Kā apturēt bērna histēriju, uzdodot tikai vienu jautājumu!

Kad mana meita sāka domāt par to, kas tieši ar viņu notiek, tam bija vienkārši brīnumaina iedarbība. Es uzdodu jautājumu, viņa atbild, un mēs kopīgi mēģinām atrisināt radušos situāciju, turklāt meita pati iesaka, kur meklēt problēmas risinājumu. Maza problēmiņa parasti ir pati vieglāka un ātrāk atrisināma.

Dažas problēmas viņa uzskata par vidējām. Visticamāk, mums izdosies tās atrisināt, taču tas nenotiks acumirklī – tas ļauj saprast, ka dažas lietas prasa laiku. Ja problēma ir nopietna, bet nekādā gadījumā nedrīkst ignorēt to, ko jūsu bērns uzskata par svarīgāku. Pat ja jums tās šķiet pilnīgākas muļķības, šādai problēmai noteikti jāvelta vairāk laika. Reizēm bērnam vienkārši jāpalīdz saprast, ka ne viss šajā dzīvē notiek tā, kā mēs to vēlētos.

Lūk, pavisam nesenais atgadījums, kad šī metode sniedza ļoti labus rezultātus. Mēs centāmies izvēlēties apģērbu skolai, bet Alise parasti ļoti pārdzīvo par to, ko vilkt mugurā, it īpaši tad, kad ārā ir auksti. Vārdu sakot, viņa vēlējās uzvilkt savas mīļākās bikses, kas tobrīd bija nodotas mazgāšanai.

Lasi vēl: Vīrs piekāva sievu naudas dēļ, bet pēc tam piesēja viņu pie mašīnas bampera

Viņa jau sāka kost sev lūpā, kad es jautāju viņai: „Alise, vai tā ir liela, vidēja vai maza problēma?” Viņa paskatījās uz manis un klusi noteica: „Maza.” Mēs jau zinājām, ka mazas problēmas ir pavisam viegli atrisināmas. Es piedāvāju viņai vairākas risinājuma iespējas (es zināju, ka viņai vajadzīgs laiks pārdomām), un viņa teica: „Jāizvēlas citas bikses.”

Es atbildēju, ka viņai ir vairāki bikšu pāri, no kā izvēlēties. Viņa uzsmaidīja un devās izvēlēties citas. Es apsveicu viņu ar to, ka viņai pašai izdevās atrisināt šo problēmu, jo ir ļoti svarīgi uzslavēt bērnu par to, ka viņš pats ir ticis ar visu galā, tas pieliks punktu šai situācijai.

Es neuzskatu, ka bērnu audzināšanā ir kaut kādi brīnumaini paņēmieni. Izaudzināt bērnu un kopā ar viņu iziet cauri visiem attīstības posmiem ir vesela misija. Jā, reizēm mēs izvēlamies nepareizu ceļu, taču jābūt pietiekami dzīvesgudram, lai atgrieztos un izmēģinātu citu ceļu.

Piedzīvojot neskaitāmas sava bērna histērijas, es beidzot ieraudzīju gaismu tuneļa galā un ļoti vēlos dalīties šajā pieredzē ar cietiem vecākiem. Ceru, ka arī jūsu gadījumā šī metode izrādīsies pietiekami iedarbīga.

Avots:

soovet

Pievienot komentāru