Tas notika 2008. gadā. Es biju stāvoklī ar savu pirmo bērnu, gulēju patoloģijas nodaļā. Guļu tur nevis tāpēc, ka ir kādas problēmas, bet muļķīgi gaidu dzemdības.
Patoloģijas nodaļā mani satrauca manas ārstes vārdi: “Ka tik kaut kas nenotiek. Ar tavām diagnozēm (astma, daudzas alerģijas, operētas acis, izteikta aritmija) labāk apkārt nekur nebraukt. Mazums kas. Guli tur.” Es neiebildu – gluži kā ikvienai citai sievietei, kas dzemdē pirmo reizi, man bija ļoti bail. Tik bail, ka es regulāri raudāju (nu šeit vēl arī hormoni darīja savu).
Tā nu es guļu jau dienas 10 pilnīgi noteikti. Karsts, jūlijs. Logā visu dienu spīd saule; burtiski līdzās dzemdību namam aiz bērziem atrodas naftas bāze. Naktī no turienes nāk neticama smaka, ir jāaizver logi, bet tad jācieš no karstuma. Gultas atsperes ir tik izstieptas, ka piektais punkts ir burtiski uz grīdas; matracis ir kaut kā pusotru reizi plašāks par gultu un pastāvīgi cenšas nokļūt uz grīdas kopā ar tevi. Kopumā te nav nekāds kūrorts. Šī ir beidzamā reize, kad es uzturos slimnīcā, lai atpūstos un iegūt spēku pirms bērna nākšanas pasaulē. Un tad tas bija biedējoši, garlaicīgi un neērti. Bet tā ir tikai lirika.
Katru dienu, kamēr es guļu un atsakos no man piedāvātajiem daudzskaitlīgajiem preparātiem (alerģija taču), mani apmeklē nodaļas vadītāja. Iztausta manu vēderu, klausās bērna sirdspukstus (gluži kā visām) un saka:
- O, vēders nosēdies. Drīz dzemdēsi. Bet bērns tev ir maziņš. Vienkārši tu tāda resna. Resnām sievietēm vienmēr ir mazi bērni!
Jāsaka, ka es patiešām neesmu tieva. Bet vēders tolaik man bija milzīgs, vienkārši briesmīgs. Tas noteikti nebija tas gadījums, kad liela apmēra sieviete dzemdē, bet neviens nenojauta, ka viņa bija stāvoklī.
Tā nu lūk, desmitajā dienā vadītāja man saka:
- Nu, ko tu nedzemdē? Sāksim tev stimulāciju, labi?
Es saku:
- Nē, nevajag. Man pat noliktais dzemdību datums nav pienācis. Bet pie uzņemšanas Jūs man apsolījāt uztaisīt ultraskaņu. Sūtiet mani labāk uz ultraskaņu.
- Jā, patiešām, – atbild vadītāja, – aizej.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
[…] Kam ticēt? Stāsts no dzemdību nama. Patoloģijas nodaļā mani satrauca manas ārstes vārdi̷… […]