Ko kategoriski nedrīkst darīt attiecībās? Psihologs skaidro, kāda rīcība var novest pie attiecību sabrukuma

Parunāsim vairāk par to, kā veidot patīkamas un harmoniskas attiecības savā ģimenē daudzu gadu garumā.

 

Esmu pārliecināta, ka gandrīz visi vīrieši un sievietes, stājoties laulībā, vēlas tieši to. Kāzu dienā neviens nestāv dzimtsarakstu nodaļā vai altāra priekšā ar domām: “Nu, tagad mēs apprecēsimies, un es viņam sarīkošu elli – būs tik daudz apvainojumu, apsūdzību un pārmetumu, ka par maz neliksies!

 

  1. Kāpēc mums ir vajadzīgas mācību grāmatas?

 

Manuprāt, tas notiek tāpēc, ka līdzās vēlmei veidot foršu ģimeni ir vajadzīgas arī zināšanas, kā to izdarīt.

 

Kad tu mācījies skolā, tu neko nezināji par molekulām un atomiem vai par elektromagnētiskajiem laukiem. Bet tu atvēri ķīmijas vai fizikas mācību grāmatu, izlasīji to un uzzināji par apkārtējās pasaules uzbūvi.

 

Tāpat ir attiecībās: tu nezini, kādas ir vīrieša vērtības, kādā valodā ar viņu jārunā, un kā viņš reaģē uz dažādām dzīves situācijām; tu nezini, kas viņam ir atpūta un kas ir slogs, un tu nespēj noteikt, kas ir normāli jūsu attiecībās un kas nē.

 

Kritērijs “man patīk – tas nozīmē, ka tas ir pareizi” var izspēlēt  ar tevi ļaunu joku. Jo daudzas sievietes savos vīros redz citu sievieti. Psiholoģiski, protams.

 

Sieviete var stundām ilgi tērzēt ar citu sava dzimuma pārstāvi, detalizēti izklāstot dienas gaitu, izstāstot problēmas un sapludinot emocijas – sievietēm tā ir zīme, ka abas ir līdzjūtīgas un uzticas viena otrai.

 

Bet vīrietis stundām ilgi ar tevi netērzēs, nestāstīs detaļas un nedalīsies problēmās. Un tajā pašā laikā tevi mīlēs!

 

Un tu vispirms pačakarēsi dzīvesbiedram smadzenes, pārmetot, ka viņš tev neko nestāsta. Un tad – savai labākajai draudzenei pusi nakts raudāsi uz pleca, kā viņš tevi nemīl.

 

Es ceru, ka esmu pārliecinājusi tevi, ka zināšanas par vīriešu psiholoģiju un noteikumus  attiecībās ar vīriešiem ir absolūti nepieciešami, lai izveidotu labu ilgtermiņa ģimeni.

 

  1. Mēs vienmēr esam kopā

 

Ļusja laulība bija visnotaļ izdevusies. Vīrs bija prātīgs cilvēks, un abi dzīvesdraugi mīlēja viens otru.Bet tad Ļusja pieļāva kļūdu, ko pieļauj tik daudzas sievietes.

Viņa sāka interesēties par sava vīra dzīvi vairāk nekā par savu.

 

Viņa zināja visu par viņa darbu, draugiem, rūpējās, lai galdā vienmēr būtu vīra  iecienītākie ēdieni, viņa zināja, ka drūms skatiens skapja virzienā nozīmē: “Kur ir manas zeķes?”. Viņa uzstāja, ka ikviena nedēļas nogale ir jāpavada tikai abiem kopā ciešos skāvienos.

 

Un Ļusja pašaizliedzīgi atteicās tikties ar draudzenēm, lai pavadītu laiku kopā ar savu vīru. Dvēseles dziļumos sieviete cerēja, ka vīrs novērtēs viņas pūles un mīlēs viņu vēl vairāk.

 

Un tagad – uzmanību! Sieviete, šādi uzvedoties, upurē sevi: savu laiku, komunikāciju, attīstību.

Bet vīrieša skatījums uz situāciju ir šāds: ja sieva tā dara, tad viņai tas patīk. Viņam neienāk prātā, ka tu ierobežo sevi viņa, attiecību vai ģimenes dēļ. Vīrietis uzskatīs (un tā ir absolūti normāla vīrieša reakcija!), ka tev šāda situācija ir ērta un tu dzīvo sev piemērotu dzīvi.

 

Iedomājies viņa izbrīnu, kad pēc vairākiem gadiem tu izgāzīsi uzkrāto neapmierinātību ar vārdiem: “Jā, es upurēju visu savu dzīvi tevis dēļ, bet tu…!”

Lasi vēl: Dzīve pēc 100 gadiem: kā 1900.gadā cilvēki redzēja nākotni. Kas ir piepildījies no viņu fantāzijām?

Pirmkārt, iegaumē – tev nav pilnībā “jāizšķīst” savā vīrā un jāpārtrauc dzīvot  pašai savu dzīvi.

 

  1. Šaubu velniņš

 

Pāris gadus pēc apprecēšanās Ļusja palika stāvoklī. Un, kad dēliņam bija trīs gadi, viņa saprata, ka ir stāvoklī otro reizi. Vīrs piekrita, ka ģimenē ienāk vēl viens mazulis,  arī Ļusja  vēlējās, lai ģimenē būtu divi bērni.

 

Pēc otrā dekrēta viņa vairs neatgriezās darbā. Ļusja to pamatoja ar apstākli, ka bērni vēl ir mazi, un viņas vieta ir mājās. Vecākais dēls iet 1. klasē un viņš jāuzrauga, bet mazākais bieži slimo. Kam gan viņa vajadzīga darbā, ja pastāvīgi būs uz slimības lapas, turklāt – kāpēc dzemdēt bērnus, ja nav laika viņu audzināšanai.

 

Kopumā bija daudz racionālu argumentu, un tikai viens iracionāls. Lai nu kā, Ļusjas tētis kādā sarunā izmeta šādu frāzi: “Kāpēc tu to visu esi sev uzkrāvusi, tu taču neesi mājsaimnieces tipa sieviete.”

 

“Kā var tā teikt, tā ir mana ģimene!” Ļusja patiesās dusmās iekliedzās. Bet, atklāti sakot, šis kliedziens bija domāts viņai pašai. Lai noslīcinātu to “šaubu velniņu”, kas rāpās ārā gandrīz katru dienu.

 

Ja Ļusja būtu pierimusi un padomājusi par savu neapmierinātību, viņa to būtu izteikusi šādi: “Es palīdzu bērniem, kopju māju, kalpoju savam vīram. Un ko es daru sev? Ja mana dzīve beigsies rīt – kāds būs tās rezultāts? Nomazgātu trauku un veļas kaudzes?”

 

Otrkārt, tev pilnībā jākoncentrējas uz savu vīru un bērniem, ja to nevēlies. Ja redzi savu attīstību šajā situācijā  – viss ir kārtībā. Ja to dari citu labā, tad nē.

 

  1. Ja viņš mīl, tad sapratīs!

 

Reiz, vēl pirms laulībām, Ļusja runāja ar savu māti, kura atcerējās savu jaunību. “Un, ja tavs tētis man nodarīja kaut ko nepatīkamu, tad es lepni apklusu un nerunāju ar viņu. Viņam pašam vajadzēja saprast, kas mani aizvainoja! Ja reiz mīl, tad sapratīs!”

 

Ļusja bija pārsteigta! Cik tas ir smalki: sieviete graciozi un augstprātīgi apklust, un vīrietis luncinās ao viņu, lūkojas ar samulsušu un vainīgu skatienu un mēģina saprast: kas ir nepareizi? Kā es aizvainoju savu karalieni?

 

Diemžēl Ļusja pārņēma mammas saziņas tehniku, un šī ir viņas trešā nopietnā kļūda ikdienas dzīvē.

 

Varbūt vairākas reizes jūsu vīrietis paspēlēs “minēšanas spēles”, bet vienā brīdī viņš pasūtīs tevi bekot tavas nesaprotamās uzvedības dēļ.

 

Jo pieaugusi sieviete RUNĀ par savām jūtām.

 

Bet maza aizvainota meitene KLUSĒ.

 

Kāpēc lielākā daļa sieviešu izvēlas nerunāt? Jo tas ir biedējoši.

 

Kad tu runā par savām jūtām, sāpēm, par pārdzīvojumiem, tu atveries un kļūsti neaizsargāta. Un –  ja tavs partneris nav ārkārtīgi empātisks cilvēks, viņš var “trāpīt” tavos sāpīgajos punktos.

 

Tāpēc runāt ir bail, bet klusēt ir droši. Bet klusēšana ir aizsargājoša, bērnišķīga pozīcija, un tu nekad nespēsi izveidot ar otro pusīti adekvātas attiecības, ja izšķirsies par labu klusēšanas taktikai.

 

Treškārt, nevajag apklusināt savas jūtas, bet gan atklāti runāt un diskutēt.

Priecāsimies, ja komentāros paudīsi viedokli, kura kļūda, tavuprāt, ir visbriesmīgākā!

 

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru