Un tā, kādā jaukā dienā tavs dēls paziņo, ka vairs nedzīvos ar tevi, ka viņš uzsāks kopdzīvi ar Annu, un viņiem tas viss ir nopietni.
Tagad jau viņš ēd VIŅAS boršču, ieklausās VIŅAS viedoklī, brīvdienās dodas ciemos pie VIŅAS mammas un nēsā kreklus, kurus rūpīgi izmeklējusi VIŅA. Zvanu no dēla sagaidīsi lielos svētkos, bet vizītes pat retāk. Un tad viņi jau izvēlas kāzu ēdienkarti, veido ģimenes budžetu. Tālāk viss seko pa noteikto scenāriju: kāzas, mazbērni, rūpes…
Reiz tu ieej viņa istabā, kur palikušas tikai vecas rotaļlietas, saplīsis PlayStation un dažas fotogrāfijas, no kurām tev smaida septiņgadīgais Aleks, un saproti, ka… vairāk nekad viņam nebūsi pirmajā vietā.
Lasi vēl: Jūs būsiet pārsteigti! Kā mājokļa sienu krāsa ietekmē jūsu veselību
Lai cik skarbi tas nešķistu, ar to vajag samierināties. Atceries, arī tu pati kādreiz biji “tā pati uzmācīgā Anna”, kura atņēma dēlu mātei. Ir tāda sena paruna: “Bērns ir viesis tavās mājās: pabaro, izaudzini un atlaid”.
Avots: