Tad vecā kundze sāka… piedāvāt Jevgeņijam (vīram) lasīt Evaņģēliju. Sākumā viņš izvairījās, bet mazmeita sadusmojās uz vecmāmiņu:
– Nu, ko tu, vecmāmiņa, viņam piesienies?!
– Labi, es vairs tā nedarīšu.
Bet evaņģēliju vecmāmuļa atstāja laulātā pāra mājās. Ja nu pēkšņi viņi izdomās tajā ieskatīties.
Pēc mēneša vai diviem Jevgeņijs zvanīja Irinai:
– Es visu izlasīju! Es vēlos kristīties.
“Lūk, kā Dieva vārds pieskārās viņa sirdij, iedomājies,” man stāstīja Irina.
Sākumā viņa domāja znotu vest uz mūsu draudzi, bet Jevgeņijs negribēja. Viņš bija atradis pats savu mācītāju, baznīcu un jau apmeklēja tur notiekošos dievkalpojumus.
Viņš baznīcā tika kristīts, nometās ceļos pie altāra (viņu tur ielaida), izsūdzēja savus grēkus un saņēma Svēto vakarēdienu.
Bet pēc nedēļas Žeņa nomira tromba plīsuma dēļ. Iekāpa liftā, bet savā stāvā uzbrauca jau miris. Viņam bija 33 gadi, Kristus vecums.
Ģimene, protams, sēroja. Bet mācītājs mierināja:
– Jūs iedomājaties, viņš taču tīrs pie Dieva aizgāja! Kā viņš toreiz pie altāra nožēloja grēkus! Viņš varētu kļūt jums par piemēru!
Otrais dēls piedzima jau tad, kad tēvs bija aizsaulē. Bet aizgājēja sieva sāka regulāri apmeklēt baznīcu.
Vecmāmiņ, vai svētais mani dziedinās?
Irina man atklāja stāstu arī par savām dvīņu mazmeitām. Izrādījās, ka Maša un Daša bija nākušas pasaulē priekšlaicīgi, un katra mazulīte svērusi nedaudz virs kilograma.
Vispirms vecmāte pavilka Dašu. Ļoti neveiksmīgi viņa izmežģīja mazulītei kājiņu un bija pārliecināta, ka bērns ir nedzīvs. Bet tad sajuta, ka bērniņš elpo. Mašu vilka ārā jau daudz uzmanīgāk.
Ar Mašu viss bija kārtībā. Bet Dašai tika veiktas trīs operācijas, lai izārstētu samežģījumu. Kad meitenei bija četri gadi, uz sāpošās kājas parādījās pietūkums. Ārsti nevarēja izskaidrot, kas tas bija, bet apgalvoja, ka jāveic steidzama operācija.
– Es tik ļoti baidījos no operācijas. Visu laiku jautāju: “Varbūt tas pāries?” Bet ārsti atbildēja: “Nē, vajag griezt!”
Irina ar savu bēdu devās uz baznīcu. Es pat zinu, pie kura mācītāja.
– Izmisumā viņa sacīja: “Ir kāda sieviete, kas dziedina ar lūgšanu. Bet svētais tēvs piecirta kāju: “Nē! Nemēģini! Es nedodu savu svētību! Brauciet uz Lavru (pareizticīgo klosteri), pie Radoņežas Sergija! ”
Bija ziema, ārā mīnus 26 grādi, bet Irina pierunāja vīru aizvest mūs uz klosteri.
– Vīrs ir ateists, bet piekrita. Mēs ilgi parkojāmies. Knapi gājām. Ārā bija liels aukstums! Mēs stāvējām pie svētā Sergija relikvijām un lūdzāmies. Daša jautāja: “Vecmāmiņ, vai svētais sadziedēs manu kāju?” Izārstēs! – es atbildu.
Todien bija arī Radonežas mūka Nauma svētki. Vecmāmiņai kopā ar mazmeitu izdevās nokāpt lejā un pieskarties viņa relikvijām.
– “Vecmāmiņ, vai tagad man nevajadzēs veikt operāciju?” vaicāja Daša. “Nevajadzēs, meitiņ,” es atbildēju. Vīrs sadusmojās: “Kāpēc tu māni bērnu?”
Lasi vēl: 96 gadus vecā kundze nolēma pārdot savu māju. Ieejot mājoklī, nekustamā īpašuma tirgotājs izbrīnā zaudēja valodu
Bet trīs dienas vēlāk ārsts teica, ka audzējs Dašas kājā ir izzudis.
– Dievs saklausīja Dašas, nevis manu lūgšanu. Viņš dzird bērnus. Un Viņam viss ir iespējams, – Irina pabeidza savu stāstu.
Jā, es ticu brīnumiem un zinu, ka Dievam viss ir iespējams. Bet mēs ar Irinu runājām arī vēlāk. Tas, ka Kungs dziedina, nenozīmē, ka nav jādodas pie ārstiem. Dievs svētī arī viņus. Lūgšana un ticība neizslēdz dziedināšanu. Un Dievs ar visu tiks galā. Galvenais ir nenonākt galējībās.
– Mēs lūdzāmies, ticējām, bet bijām gatavi doties uz operāciju. Ar mums notika šādi. Citiem brīnumus pieredz ar ārstu palīdzību. Un par visu slava Dievam.
Avots: news
[…] Liftā iegāja dzīvs cilvēks, bet kad lifts attaisījās gulēja tikai ķermenis. Divi baisi stās… […]