Situācija norisinājās piektdienā, “rīt” sestdiena, brīvdiena. Baumas ir baumas, bet saprotat, pārbaudīt baumas uz savas ādas negribējās, tāpēc 23. datuma vakarā, nesaņemot nekādas ziņas, es sāku zvanīties. Visas sarunas es ierakstīju.
Pirmais zvans bija uz uzņemšanu. Tur man apstiprināja, ka, jā, bērnu paņēma sakarā ar tēva fluorogrāfijas trūkumu. Jautāju, vai informācijas trūkums arī saistīts ar dokumenta trūkumu? Man atsakās atbildēt un novirza pie dežūrējošā ārsta.
Izdzirdu atkal sieviešu balsi. Es uzdodu to pašu jautājumu. Man tiek teikts, ka šīs darbības ir tikai Veselības ministrijas rīkojumi. Es sapratu, ka šim rīkojumam būtu jābūt brīvi pieejamam. Tāpēc teorētiski būtu jānorāda numurs un publicēšanas datums.
Es jautāju. Tālāk nāca gaidāmā reakcija. Ārsts, kas atbildīgs, ne tikai nesniedza man rīkojuma numuru, uz kuriem viņa atsaucās, bet kādu nezināmu iemeslu dēļ viņa mani aizsūtīja pie pediatra.
Zvanu trešajam numuram. Atbild vīrietis. Kļūst skaidrs, ka viņš nesaprot, par ko es runāju un bērnu viņš nemaz nav redzējis. Tā tas var būt, jo mana sieva dzemdēja citā maiņā. Tāpat šis ārsts atsakās ar mani runāt pa telefonu.
Lasi vēl: Kā iemarinēt jebkuru vistas daļu tā, lai gaļa burtiski izkustu mutē?
Neko nepanākot, dodos gulēt. No rīta zvana sieva un paziņo: atnāca ārsts, izjautāja… Deva rīkojumu atnest bērnu mātei. Tas nozīmē, ka fluorogrāfijas trūkums faktiski nebija šķērslis, lai māte un bērns būtu kopā.
Piekritīsies, stāsts visnotaļ dīvains. Jo, fluorogrāfijas trūkums nav iemesls, lai bērns netiktu dots mātei, ja viņš neatrodas karantīnā, vēl jo vairāk, tas nav iemesls, lai nedotu informāciju. Otrkārt, medicīnas personāls dīvaini reaģēja uz maniem zvainiem, un vēl dīvaināk, ka viņi atsaucas uz normatīvu dokumentu, kuru nemaz nevar uzrādīt.
Avots:
Jā tas tiešām tā ir noticis ,kā aprakstīts tad mūsu medicīna ir kukū jo tālāk jo trakāk mūsu valstī notiek lietas ,kas nav prātam aptveramas.
Tā ir pavisam cita valsts, kur teikts kad tā ir Latvija?
[…] Lūk, stāsts kā dzemdību namā mums gandrīz bērnu atņēma […]