Mana mamma vienmēr gribējusi ieviest mājoklī krāšņu putnu jeb aru, kas ir viens no lielākajiem papagaiļveidīgo kārtas pārstāvjiem. Viņa sen par to sapņoja, bet nevarēja izšķirties par pirkumu.
Starp manu māti un viņas sapni bija daudz faktoru: būrim bija nepieciešams pārāk daudz vietas, papagailis maksāja visnotaļ dārgi, bija arī sarežģījumi arī ar jauna mājdzīvnieka barošanu. Bet patiesībā viss atdūrās pie tā, ka mana māte nebija gatava iegādāties papagaili par tik lielām summām.
Un tad pienāca diena, kad mātei radās iespēja nopirkt sev šo krāšņo runājošo putnu. Pie vainas bija reklāma internetā, kuru nejauši uzgājām. Saimnieki vēstīja, ka nodod papagaili labās rokās par simbolisku samaksu.
Tad nu tā: mana māte jau iztēlē redzēja, kā papagailis ar viņu vakaros sarunāsies, pastāstīja par to manam tēvam, skaļi lasīja dažādas papagaiļu apmācīšanas metodes, izvēlējās viņam vārdu. Tātad, gaidot tikšanos ar papagaiļa īpašniekiem, pagāja aptuveni nedēļa.
Mēs satikāmies, visas detaļas bija apspriestas jau sen, nauda tika pārskaitīta līdzšinējo īpašnieku kontā. Atlika tikai ielikt automašīnā būri ar mūsu jauno ģimenes locekli un nogādāt mājās. Tētis paņēma papagaili, kamēr mamma bija darbā, lai līdz viņa pārnākšanai mājās viss būtu savās vietās.
Un lūk, māte nogurusi pārnāca no darba un ieraudzīja: milzīgas spalvas, spīdīgs knābis. Viss mājoklis piepildījās ar viņas priekpilnajiem izsaucieniem.
Mēs izlaidām putnu ārā no būra, tas sāka majestātiski staigāt pa koridoru. Sēdējām un no visa spēka domājām viņam vārdu. Beigās nosaucām papagaili par Hēru. Putns bija ļoti gudrs, sāka reaģēt uz savu vārdu jau nākamajā dienā. Kā vēlāk izrādījās, šīs divas dienas bija vismierīgākās kopš mājas mīluļa ieviešanas.
Šķir otru lapu, lai lasītu tālāk
[…] Lasi vel: Mamma nopirka papagaili aizdomīgi lēti. Tas, ko mums pēc putna iegādes nācās piedzīvot, bija … […]