Notikums bija 15 gadus atpakaļ. Pēc skolas beigšanas devos mācīties universitātē uz citu pilsētu.
Mani vecāki varēja mani nodrošināt: mana māte bija galvenā grāmatvede, bet tēvs militārpersona. Tēva darba dēl mēs bieži pārcēlāmies, tāpēc došanās un svešu vietu man neradīja nekādu stresu.
Bet lieta nav tajā.
Pirmajā kursā es iepazinos ar puisi, un tā mēs tikāmies līdz pat universitātes beigšanai. Pēc veiksmīga studiju noslēguma, es tajā pašā pilsētā iekārtojos darbā un mans izredzētais tāpat.
Pēc tam izlēmām sākt dzīvot kopā. Un pēc diviem mēnešiem mīļotais mani bildināja.
Nolēmām paši sev nopelnīt naudu kāzām, tāpēc tās atlikām uz septiņiem mēnešiem, bet izrādījās, ka esmu stāvoklī. Par to paziņojām mūsu vecākiem.
Nepieciešams piebilst, ka pa visu šo laiku mūs apciemoja tikai mammas. Mans tētis regulāri bija aizņemts darbos, bet mans puisis savu tēvu nekad nebija redzējis, jo viņa mamma viņu audzināja viena pati.
Protams, kā jau visi bērni, arī mans vīrs interesējās pie savas mammas, kur ir viņa tēvs, bet viņa atbildēja, ka viņš gājis bojā veicot atbildīgu darbu. Tāpēc manam mīļotajam viņa tēvs bija varonis.
Vienu reizi viņš man pastāstīja, ka regulāri iztēlojies, ka tēvs ķer bandītus un mirst ar godu. Tāds varonis viņš bija mana drauga atmiņās, un es izturējos pret viņa atmiņām ar cieņu.
Vecāki atbrauca dienu ātrāk. Tētis bija sajūsmā no mana izredzētā. Izrādījās, ka viņiem ir daudz kopīgu interešu. Bet nākamajā dienā atbrauca viņa mamma.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā