Droši vien jūs arī esat redzējuši šīs bērnu sejiņas pēc pastrādāta nedarba.Tajās ir gan smaids, gan bailes, gan atvainošanās un izbrīns vienlaicīgi. Un tagad pacenšaties iztēloties šo sajūtu jūsu mazās meitas dvēselē.
Te daudzi jautās, kā gan viņas savādāk audzināt. Dzirdēsim arī sarkastisku piezīmi, ka var būt audzināšana vispār nav vajadzīga.
Audzināšana ir vajadzīga. Un audzinot, svarīgākais ir prast paskaidrot, jau kopš pašas mazotnes paskaidrot, kāpēc mammai tik ļoti gribas uzbļaut. Skaidri un gaiši paskaidrot, lai bērns saprot, ko tieši viņš dara nepareizi. Un te nu var rasties sarežģījumi.
Kā lai paskaidro, ka uzbļaut gribas tāpēc, ka ir slikts garastāvoklis, bet priekšā skraida priecīga meita, viņai pagaidām ir labi. Kamēr mamma viņai neuzbļaus. Kā lai paskaidro, ka mammai vienkārši ir riebīgs raksturs, jo arī viņai mēdza uzbļaut. Tie arī ir beznosacījuma uzstādījumi. Un arī mammām visai bieži ar tām ir problēmas, tieši tāpēc viņas izvēlās vieglāko ceļu.
Uzbļauj, un tad nožēlo. Soda, bet meita nesaprot par ko. Nē, protams, viņa sapratīs, ka tā darīt nedrīkst, bet vēl savādāk – pavisam nedrīkst. Taču, ja viņa nezinās, kāpēc nedrīkst, tad tā vairs nav audzināšana. Piedodiet, bet to jau sauc par dresūru.
Un kad jums nākamreiz gribēsies uzbļaut savam bērnam, uztaisiet pauzi. Vismaz uz kādu minūti. Un ieklausieties sevī – kas tieši liek jums to darīt? Atbilde var būt visai sāpīga. Jūs pati esat slikti audzināta.
Avots: