Nevainīga meitene nolēma pārgulēt ar vecu bagātnieku, lai glābtu mātes dzīvību. Bet tas ir pavisam neticami, kas notika beigās!

Angelīna nespēja atrisināt šausmīgo rēbusu savā galvā. Viņa tikko bija saņēmusi stipendiju, un tagad, sēžot parkā uz soliņa, apsvēra, kā to tērēt. Izklaides viņai nebija ne prātā.

Viņas māte bija smagi slima jau labu laiku. Ar slimības pabalstu, kas viņai pienācās, tik tikko pietika, lai samaksātu komunālos maksājumus. Un niecīgo stipendiju, ko meitene tagad turēja rokās, teorētiski vajadzēja pilnībā atstāt vietējā aptiekā. Ārstu izrakstīto zāļu saraksts neatstāja citu izvēli, bet abām sievietēm, īpaši mātei, bija vajadzīga nauda arī kvalitatīvam ēdienam. Pēc ārstu teiktā, pretējā gadījumā, neskatoties uz jebkādām zālēm, viņa nevarēs atveseļoties no savas kaites.

Šķita, ka šai briesmīgajai problēmai nav risinājuma. Citi naudas līdzekļi nebija gaidāmi. Un ja tagad meita pērk tikai pusi no zālēm, tad kur gan viņa ņems naudu pēc divām nedēļām, lai samaksātu par otro pusi? Tomēr Angelīna nolēma pacensties divu nedēļu laikā pamēģināt izdomāt vēl kaut ko citu.

Jaunā sieviete ieradās mājās ar pārtikas paku un atnesa zāles. Māte viņu gaidīja pie loga. Pieceļoties no gultas, uz nesamērīgi milzīgām, pietūkušām kājām stāvēja sīka, novājējusi sieviete. Viņa izskatījās briesmīgi.

– Mammu, nu kas tev prasīja celties, nāc, ātri apgulies. – aizrādīja meita.

Glafirai bija tikai ap četrdesmit. Viņa bija izaudzinājusi meitu viena pati, bez tēva. Visa dzīve bija paskrējusi garām. It kā vēl vakar viņa būtu jauna un mazā meitiņa skraidītu pa pļaviņu. Tagad Angelīna ir pieaugusi, un viņai ir jau vairāk nekā četrdesmit gadu, bet viņa faktiski nevar iziet no mājas.

Ieraugot paku ar pārtiku un zālēm, māte gandrīz apraudājās.

– Mīļā, kas tad tev prasīja to pirkt? Atkal esi iztērējusi visu stipendiju. Tev taču jāiegādājas jauni apavi.

– Neuztraucies mammīt, es skapī atradu vecas krosenes. Es tās izmazgāju, un tās joprojām ir labā stāvoklī. Pastaigāšu tajās, kamēr tu izvesoļies!

– Ak, es neļauju tev normāli dzīvot.

Mātei bija nepanesami, ka viņa jūtas kā nasta meitai. Tas viņai lika justies ļoti slikti.

– Nu ko tu, mammuci, tiksim galā. Tu man joprojām esi lieliska

-Jā, tas nav nekas unikāls. Kādreiz arī tava vecmāmiņa bija slima. Es tāpat kā tu skrēju, meklēju naudu, vilku viņu pie ārstiem. Bet tam nebija jēgas. Nevarēju izglābt. Tikai dzīvi savu sabojāju.. Es neapprecējos, nevarēju tev nodrošināt pienācīgu dzīvi. Un tagad vēsture atkārtojas. Padomā vairāk par sevi, meitiņ. Kā redzi, es jau pavisam veca, nodzīvojusi savu dzīvi.

– Es negribu neko dzirdēt, Angelīna dusmīgi noskaldīja. Nāc, ej gulēt, un izmet tādas domas no galvas.

ikai nepamet studijas. Man jau viss ir vienalga, es jūtu, ka dzīve drīz būs galā – teica Glafira.

– Ja vajadzēs, es atteikšos no mācībām. Ja vajadzēs, pārdošu nieri. Žigli dodies uz gultu – teica jauniete un devās uz virtuvi.

Nākamajā rītā Angelīna kopā ar draudzeni Svetlanu sēdēja pieņemšanā pie mammas ģimenes ārsta.

Ārsts paziņoja: redziet, dāmas, situācija tiešām ir nopietna. Ārstēšana pastāv, bet tā nav lēta. Un bez tās jūsu māte diez vai spēs uzveikt slimību. Ticiet manai pieredzei. Un jums ir jāizlemj tagad. Kavēšanās šajā gadījumā ir nāvējoša.

– Un cik daudz naudas vajag? Angelīna trīcošā balsī jautāja. Ārsts uz papīra uzrakstīja skaitļus un parādīja.

Izejot no kabineta, jaunā sieviete nespēja savaldīties un sāka šņukstēt. Draudzene Sveta cik vien iespējams, centās viņu mierināt.

– Nu, pagaidi, noteikti ir izeja, viņa sacīja.

Lasi vēl: Likumsargu noslēpumi par kuriem daudzi nezina un viņi nevēlas, lai kāds arī zinātu

– Tu nezini, kam var pārdot nieri? Angelina nopietni jautāja.

– Es nezinu, bet neesi dumja – tu noteikti nepalīdzēsi mātei ar to, ka arī pati nomirsi. Bet ja nu vēl nāksies kaut ko citu pārdot?

– Piemēram?

-Esmu dzirdējusi, ka ļoti bagāti cilvēki reizēm pērk nevainību no jaunām meitenēm. Par lielu naudu.

Abas jaunietes nekavējoties iegāja internetā un atrada līdzīgu sludinājumu, tiesa, ārzemju vietnē. Par nevainību tika piedāvāta patiešām liela nauda.

– Varbūt tos, kas vēlēsies, atradīsim starp vietējiem naudasmaisiem. Šeit, piemēram, ir Ignatjevs. Vecais vīrs ir miljonārs. Klīda runas, ka viņš tādas lietas iepriekš neesot noniecinājis – norādīja Sveta.

Pēc neilgām pārdomā Angelīna nolēma sarunāt tikšanos ar večuku. Citas izejas nebija.

Bagātīgi iekārtotā kabinetā pie galda sēdēja pats Ignatjevs, sirms, stalts vīrietis apmēram 60 gadu vecs. Un viņa sekretāre.

– Sveika jaunā dāma, kā es varu tev palīdzēt?

– Vai mēs nevarētu parunāties privāti? Angelina bija nobijusies, viņai bija kauns svešinieku priekšā.

– Runājiet. Man nav noslēpumu no manas sekretāres Olgas Semjonovnas.

Degot no kauna, jauniete izteica savu priekšlikumu. Un sastinga gaidās.

– Man tas sen nav piedāvāts. Un kas jūs pamudināja tā darīt? Vaicāja oligarhs.

Angelīna izplūda asarās un izstāstīja viņam visu savu stāstu. Parādīja lapiņu, uz kuras bija uzrakstīta naudas summa.

Vasilijs Ignatjevs vērīgi ieskatījās viņas sejā.

– Dodieties prom. Gaidiet, vakarā ar jums sazināšos. Atstājiet savu tālruni.

Kad Angelina aizgāja, Vasilijs savai sekretārei deva norādījumus: pēc divām stundām sagatavo man pilnu informāciju par šo meiteni.

Vakarā bagātnieks piezvanīja Angelīnai un teica, ka no rīta atbrauks ātrā palīdzība pēc mammas.

– Esiet gatava līdz pulksten 10, jūs paņems.

Noteiktajā laikā Angelīna ienāca pa greznās savrupmājas durvīm. Viņa to nenožēloja, mātes dzīvība bija tā vērta. Oligarhs viņu satika personīgi.

Meitene bija gatava uz visu, bet ne uz to, kas notika vēlāk…

Ignatjevs, viņu ieraudzījis, sāka raudāt un, nokritis uz ceļiem, tikai raudāja, sakot: – piedod man, piedod man …Nezinādama, kā reaģēt, jaunā sieviete apsēdās vīrietim blakus un sāka viņu mierināt. Lūk, ko viņš viņai pastāstīja.

Gandrīz pirms 20 gadiem pie viņa ieradās jauna meitene ar tieši tādu pašu piedāvājumu. Viņas vārds bija Glafira. Tad tas bija modē, un viņš izmantoja priekšrocības.

– Pēc tam, kad jūs vakar atnācāt, es pieprasīju detalizētu informāciju par jums un jūsu ģimeni. Tu esi mana meita, Angelīna Es darīšu visu, lai glābtu tavu māti.

Večuks raudāja, bet meitenes pārsteigumam nebija robežu.

Pēc diviem mēnešiem pilsētā notika grandiozas kāzas. Precējās Angelīnas mamma un oligarhs, viņas tēvs. Pilsētā klīda dažādas valodas. Izrādījās, ka visus šos gadus Angelīnas māte mīlēja un gaidīja Vasiliju. Sākumā viņš gribēja precēties savas meitas dēļ, bet vēlāk siltas jūtas iedegās arī viņā.

Tagad mana māte ir vesela. Un neticami skaista. Tādas svinības pilsētnieki sen nebija redzējuši.

COMMENTS

Pievienot komentāru