Vairākas dienas un naktis no meža atskanēja vilku gaudošana. Vilki mēdza gaudot naktīs, kad viņiem bija pārošanās spēles. Bet tas bija ziemā, bet tagad ir vasara. Daži no ciema iemītniekiem gribēja ieiet mežā un paskatīties, bet, tiklīdz izdzirdēja gaudošanu, uzreiz pārdomāja.
Veci ļaudis mēdza teikt, ka šādi viņi apbērē vadoni. It kā vadonis būtu novecojis, bet viņam cienīgas nomaiņas nav. Tāpēc arī vilku bars sēro.
Tagad starp viņiem būs cīņa par varu, vilki kļūs paši par sevi un skraidīs mežā, kamēr tiks atrasts cienīgs vilks. Tikmēr ciematā dzīve ritēja kā parasti. Vilki domā savas domas, viņi ir tur mežā, kamēr šeit ciemā cilvēkiem ir sava darīšanas.
Pie vecmāmiņas Stepanīdas vasarā ciemojās mazmeita. Tas bija notikums, kā notikums. Meitene dzīvoja tālu un bieži neapmeklēja vecmāmiņu. Kad viņa ieradās pēdējo reizi, viņai bija tikai trīs gadi. Tagad Annai jau bija astoņi gadi, viņa bija lepna, drosmīga skaistule. Viņa Stepanīdai tik ļoti atgādināja viņas pašas mammu, tikpat lepna un drosmīga
“Ak, cik žēl, ka mana meita aizprecējās tik tālu. Viņi dzīvo kopā ar ģimeni Kamčatkā. Atbraukt bieži bija dārgi, bet pats galvenais, ka viņi dzīvo laimīgi, kaut arī tālu,” pauda omīte.
Kad Anna atbrauca, viņa nometa savas mantas, nobučoja vecmāmiņu un devās aplūkot dzimtās vietas. Stepanīda pat muti nepaspēja atvērt, lai brīdinātu meiteni nedoties uz mežu.
“Ak, mammu, viņa mums ir pilnīgi neatkarīga,” meita mierināja Stepanīdu.
“Bet mums tur ir vilki,” sacīja vecā sieviete.
“Un mums mājās ir zemestrīces,” atjokoja meita.
“Bet taču…” Stepanīda gribēja kaut ko teikt.
“Nomierinies, viņa neies pie vilkiem, viņa kāps kalnā. Bet, cik es atceros, jums nav un nekad bijuši kalni,” Annas mamma teica.
“Ak, kāpēc viņai jādodas kalnā?” vecmāmiņa bija pārsteigta.
“Jo viņa kopā ar mums nodarbojas ar alpīnismu. Mans vīrs viņu aizveda uz kalniem piecu gadu vecumā. Mājās mēs visi esam klinšu kāpēji,” sacīja meita.
Tad visi ģimenes locekļi nomierinājās un apsēdās dzert tēju.
Ak, cik vecāki var būt pašpārliecināti saistībā ar saviem bērniem! Un cik bieži viņi maldās par to, kādas domas ir viņu bērnu prātos. Anna, skrienot cauri ciemam, dzirdēja briesmīgu vilku gaudošanu. Viņa labi pārzināja gan dzīvniekus, gan sportu. Viņa sadzirdēja gaudošanā žēlīgas notis un pirmām kārtām devās uz turieni. Anna gāja cauri nepazīstamam mežam, taču tas viņu netraucēja. Viņa prata orientēties vidē un uz zemes. Drīz vien meitene sadzirdēja vilka kaucienu pavisam tuvu. Bērna fantāzijas zīmēja dīvainus attēlus. Vienubrīd viņai šķita, ka vilks ir iekritis lamatās, bet tad – ka zvērs ir ievainots.
Interesantākais bija tas, ka, dzirdot vilku gaudošanu, viņa neredzēja pašus dzīvniekus. Bet atklāja vilku bedri, kas jau sen bija aizliegtas, bet kāds acīmredzot aizliegumiem bija uzlicis “mīksto”. Tā bija grava, kuru kāds bija padziļinājis dažus metrus un izlicis slazdu vilkiem.
Konstrukcija bija izklāta ar zariem, kuru gali bija iegrūsti iekšā. Tajā bija iesprostots vilks. Anna ar šausmām skatījās uz mietiem, kas bija izlīduši no zaru apakšas, un baidījās ieskatīties iekšā. No bedres atskanēja stenēšana.
Anna saņēma drosmi un ieskatījās bedrē. Iekšā bija mazs vilku mazulis; no pirmā acu uzmetiena, viņš nebija cietis. Viņš lēkāja augšā un lejā, vaimanāja un bezpalīdzīgi nokrita zemē. Anna nolēma vilku mazuli izglābt. Viņa vecāki jau noguruši gaudoja blakus krūmos.
Anna mēģināja nolaisties bedrē, kā viņai mācījās treniņos, taču bedres malas bija ļoti nestabilas. Vilku mazulis pamanīja meiteni un sāka ķerties pie viņas. Bez aprīkojuma nebija iespējams tikt pie vilcēna. Pat bērnam bija skaidrs, ka viņš tur pabijis vairākas dienas. Bet meitenei nebija īpaša aprīkojuma. Tad viņa atcerējās, ka vecmāmiņas gaitenī bija redzējusi virves spoli.
Anna pa galvu pa kaklu skrēja mājās, viņa nebija pieradusi atkāpties.
“Vecmāmiņ, vai es varu paņemt šo virvi?” meitene jautāja, skatoties ārā pa durvīm.
“Ak, ņem to, protams,” teica vecmāmiņa.
Lasi vēl: Kāpēc sievietēm tik ļoti nepatīk dzirdēt patiesību par sevi? Vīrieši, kas viņas neuzceļ uz pjedestāla, automātiski kļūst par ienaidniekiem
Tad pēc nelielas vilcināšanās viņa vērsās pie meitas, meitenes mātes.
“Kamdēļ viņai virve?”
“Droši vien atradusi klinti, kurā uzkāpt. Arī es tūlīt došos,” māte gribēja sekot meitai, bet viņa jau bija prom.
Anna aizskrēja vēja spārniem. Kādu laiku vecmāmiņa un māte sēdēja klusēdamas, viņas nezināja, ko darīt. Vairākas stundas ilgas gaidīšanas pārvērtās par mūžību. Ārā jau bija tumšs, kad Anna pārnāca mājās. Viņa kaut ko nesa rokās – tas bija vilku mazulis.
Dzīvnieciņam bija auksti, viņš bija izslāpis un noguris. Vecmāmiņa un māte sāka auklēt vilku kucēnu. Un tikai tad viņas pamanīja, ka Anna pa visu kāju ir asinis. Meitenei nolaisties bedrē nebija izdevies, neaizķeroties aiz asa mieta.
Annas kājas brūce bija dziļa, un uz māju bija jāizsauc feldšeris. Viņš uzlika Annas kājai šuvi un lika viņai palikt mājās veselu nedēļu. Meitene pa to laiku veltīja sevi rūpēm par vilku mazuli.
No rīta meitenes māte devās pie rajona policista, kurš, pēc meitenes apraksta, ātri atrada šo vietu. Kad viņi sāka to izpētīt, viņi zem zariem atrada mirušu vilku. Mazais vilcēns nespēja saviem spēkiem izkļūt no slazda, tāpēc arī vilki gaudoja vairākas dienas.
Labi, ka Anna bija mājās, kad viņi atrada vilceni, citādi bērna sirds būtu salauzta. Mamma nolēma meitai par to nestāstīt. Nākamajā rītā Annas mamma un vecmāmiņa nevarēja iziet pagalmā, visur sēdēja vilki, neko nedarīja, tikai gaidīja. Visu nedēļu ganāmpulks sēdēja vienuviet.
Kad Anna jau varēja iziet ārā, viņa kopā ar vilcēnu iznāca pagalmā. Mamma un vemāmiņa redzēja, kas notika nākamajā mirklī un apraudājās. Visi vilki nolieca galvas Annas priekšā. Vilku mazulim bija lemts kļūt par viņu vadoni, tāpēc vilki nometās ceļos sava topošā pavēlnieka un meitenes priekšā.
Lasi vēl: Veselīgi pilnīgs ķermenis. Kāpēc PSRS par skaistām uzskatīja meitenes tikai ar apjomīgu ķermeni
Viena no vilcenēm piegāja pie vilcēna, paņēma viņu zobos, un vilku bars lēnām aizgāja. Vilcene pieņēma un adoptēja savu nākamo karali. Viņai bija lemts aizstāt viņa māti un kļūt par viņa barotāju. Vairāk vilkus šajā apkaimē neviens neredzēja. Bet tos, kas ierīkoja lvilku amatas, tā arī nekad neatrada.
[…] Lasi vēl: 7 dienas un 7 naktis vilki bija ielenkuši būdu, nevienu no tās nelaida ārā. Un, kad ārā pie v… […]
Fake news! REPORT!