Omīte atļāva svešai ģimenei palikt pie viņas pa nakti, taču liels bija ģimenes izbrīns, kad viņi ieraudzīja šo

Vecmāmiņa ielaida čigānu ģimeni savā mājā, lai gan visi brīdināja to nedarīt..

Vecmāmiņa Zoja vienmēr bija laipna. Viņa ticēja Dievam un nekad nepārstāja lūgt palīdzību. Viņa nekad nav atteikusies palīdzēt ikvienam, kas viņai jautāja, un varēja dalīties ar pēdējo.

Ikreiz, kad viņai bija iespēja izdarīt labu darbu, viņa nekad to neatteica. Vecmāmiņa Zoja prata uzlādēt citus ar pozitīvo enerģiju un viņai tas izdevās tik labi, ka tie, kas gribēja zināt viņas likteni, devās pie viņas pat no pilsētas.

Viņa pati dzīvoja ciematā, kurā bija ne vairāk kā desmit mājas. Šis ciemats atrodas blakus lielceļam, tāpēc ceļotāji, kuri ir apmaldījušies, tur bieži piestāj, lai uzzinātu ceļu.

Ciema iedzīvotāji bija labsirdīgi un labprāt palīdzēja ceļotājiem. Un, kad radās jautājums par nakšņošanas nepieciešamību, iedzīvotāji sūtīja ciemiņus uz Zojas vecmāmiņas māju. Viņa ar prieku sagaidīja viesus, paēdināja un nolika gulēt. No rīta viņa sagatavoja viesiem sātīgas brokastis. No rīta nelūgtie viesi paēda un tad devās ceļā, pat aizmirsuši pateikties Zojai, it kā sirdsapziņas nemaz nebūtu.

Lasi vēl: Devos iepazīties ar līgavaiņa ar vecākiem, bet smagi izgāzos. Taču tas viss beidzās ar kaut ko neiedomājamu

Baba Zoja vienmēr ticēja cilvēku godīgumam un bija ļoti viesmīlīga. Bet šāda atklātība no viņas puses mūsu laikā ir ļoti bīstama. Viņa uzskatīja, ka cilvēki, kas viņai lūdza palīdzību, būs atklāti un godīgi, taču tas ne vienmēr bija tā.

Reizēm pie viņas nāca piedzērušies cilvēki un uzvedās bezkaunīgi, bet viņa viņus nedzina prom, bet vienkārši pabaroja un lika doties prom. Gadījās, ka pie viņas nāca slikti cilvēki, pat pacēla balsi uz Zoju. Bet pat to viņa piedeva, nedusmojās un turpināja būt laipna pret visiem.

Bērni un radinieki visu laiku baidījās par savu vecmāmiņu. Viņi lūdza viņu pārtraukt ielaist mājā svešiniekus. Brīdināja, ka tas var beigties slikti. Šķita, ka viņa klausījās un pamāja, bet rezultātā nekas nemainījās. Viņa turpināja palīdzēt visiem, kas viņai tuvojās.

Un lūk, kā tas beidzās!

Kādu dienu vēlā pēcpusdienā ciemā ieradās čigāni. Vietējiem viņi stāstīja, ka pa ceļam apmaldījušies un meklējuši, kur palikt pa nakti. Iedzīvotāji, kā parasti, tos nosūtīja pie Zojas, taču viņi sirdī jutās neomulīgi. Galu galā no čigāniem var gaidīt jebko. Bet visi tā domāja, izņemot vecmāmiņu, viņa nedalīja cilvēkus tautībās un palīdzēja visiem.

Tikušies ar Zoju, čigāni teica:

– Palīdziet mums, lūdzu, mēs esam apmaldījušies. Mūsu bērni raud, viņiem ir bail nakšņot uz ielas, tāpēc meklējam naktsmājas – un tad piebildām – Ielaidiet, lūdzu, labais vienmēr atgriežas.

Vecmāmiņa to zināja un, protams, viņiem palīdzēja. Viņa, kā parasti, viesus uzņēma ar visu savas dvēseles laipnību. Pirms gulētiešanas pabaroja un saklāju tīru gultu, lai viesi varētu atpūsties. Čigāni pateicās viesmīlīgajai vecmāmiņai un devās gulēt. Un viņi aizgāja agri no rīta.

Kaimiņi uzreiz nolēma, ka kaut ko nozaguši, un skrēja pie Zojas. Viņi apskatīja visu māju, bet viss bija savās vietās. Tad visi atviegloti nopūtās, domādami, ka, paldies Dievam, nekas nav noticis.

Un pēcpusdienā čigāni atgriezās ciematā un sāka meklēt Zoju. Kaimiņi jautāja:

– Ko jūs no viņas gribētu?

Un viņi ātri viņiem iedeva maisu un sacīja:

– Diemžēl mēs steidzamies, un mums nav laika atdot šo somu vecmāmiņai personīgi. Iedodiet viņai un vēlreiz nododiet no mums “Paldies” – viņi teica un aizgāja.

Kaimiņi nespēja pretoties un apskatīja, kas ir somā. Un tur bija daudz garšīgu produktu un zīmīte “Labais vienmēr atgriežas.”

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru