Padomju biologs sakrustoja gorilu ar sievieti: rezultāts pārsteidza visus cilvēkus

Teju pirms 100 gadiem padomju biologs devās uz Āfriku, lai sakrustotu pērtiķi ar cilvēku.

1926.gada februārī padomju biologs Iļja Ivanovs tika nosūtīts uz Āfriku, lai mākslīgi apaugļotu šimpanzes mātītes ar cilvēka sēklu. Par to, kā zinātnieks veica savus slavenos eksperimentus un kāds tam sakars Šostakoviča operu, raksta portāla Gazeta.ru zinātnes nodaļa.

“Es uzdrošinos vērsties pie jums ar piedāvājumu. No laikrakstiem uzzināju, ka esat veicis eksperimentus, mākslīgi apsēklojot pērtiķus ar cilvēka spermu, bet tie nedeva gaidītos rezultātus. Šī problēma mani jau sen interesē. Mans lūgums – izmantojiet mani kā eksperimenta dalībnieci,” sacīts vēstulē, ko biologs 1928.gadā saņēma no kādas Ļeņingradas iedzīvotājas.

“Es jūs lūdzu, nenoraidiet mani. Es labprāt pakļaušos visām prasībām, kas saistītas ar eksperimentu. Esmu pārliecināta par apaugļošanas iespēju. Sliktākajā gadījumā – ja jūs atsakāties, lūdzu, atsūtiet man jebkura ārvalstu zooloģijas zinātnieka adresi,” pausts vēstulē.

Šis vēstījums nebija vienīgais: uzzinājušas, ka zinātnieks mēģina sakrustot cilvēku ar pērtiķi, sievietes no visas Padomju Savienības vēlējās piedalīties vēl nepieredzētā eksperimentā.

Prātu zaudējis indivīds

Mūsdienu cilvēkam zinātnieks Iļja Ivanovs var šķist prātu zaudējis indivīds, kas apsēsts ar ideju radīt mutantu. Faktiski zinātnieks, kurš tika uzskatīts par lielāko speciālistu dzīvnieku mākslīgās apsēklošanas jomā, jau 1899. gadā sāka veidot peļu un žurku, peļu un jūrascūciņu, zebru un ēzeļu, antilopju un govju hibrīdus. Veiksmes iedvesmots, biologs izdarīja pieņēmumu, ka, izmantojot mākslīgo apsēklošanu, ir iespējams izveidot cilvēka un pērtiķa hibrīdu.

Par to Ivanovs runāja, uzstājoties Pasaules zoologu kongresā, kas 1910.gadā norisinājās Austrijas pilsētā Grācā.

1925.gadā par Ivanova idejām sāka interesēties Maskavas Augstākās tehnikuma rektors Nikolajs Gorbunovs. Viņš uzskatīja, ka radītajam hibrīdam būtu “nozīmīga zinātniska nozīme”,un tas pievērstu visu valstu uzmanību Padomju Savienībai. Pats Ivanovs vairākkārtīgi bija izteicies, ka arī Rietumos zinātnieki vēlas sakrustot cilvēku ar pērtiķi, taču baidās veikt šādus eksperimentus, bažījoties par ietekmi, kādu tas ar atstās uzvispārpieņemto morāli un reliģiju.

Starp citu, padomju biologs atzina, ka ne viņam pirmajam radusies ideja izveidot bezprecedenta hibrīdu. Ivanovs ļoti labi zināja, ka jau 1908. gadā holandiešu naturālists Bernelots Munss apgalvoja, ka ir iespējams veikt eksperimentus gorillu un šimpanžu apsēklošanai ar cilvēka spermu. Munss pat savāca naudu ekspedīcijai uz Francijas koloniju Kongo (kur vajadzēja notikt krustošanai), kā arī publicēja tematisku brošūru “Patiesība”. Eksperimentāli pētījumi par cilvēka izcelsmi. ” Pēc holandieša paustā, pērtiķus vislabāk būtu krustot ar melnādainajiem cilvēkiem, viņaprāt, “zemākās” rases pārstāvjiem.

Ivanovs saņem naudu eksperimentiem Āfrikā

1925.gada rudenī Gorbunovs panāca, Krievijas Zinātņu akadēmija piešķir 10 tūkstošus ASV dolāru Ivanova eksperimentiem Āfrikā. Nākamā gada februārī biologs devās komandējumā uz Kindiju, Francijas aizjūras teritorijas Franču Gviānas trešo lielāko pilsētu. Īsi pēc ierašanās Ivanovs uzzināja, ka Kindijas pētījumu stacijā ir tikai šimpanzes, kuras nav sasniegušas dzimumbriedumu.

Tad zinātnieks uzsāka saraksti ar Gviānas gubernatoru un dabūja atļauju veikt eksperimentus Konakri, valsts administratīvajā centrā.

Biologs devās uz Konakri kopā ar savu dēlu Iļju, kurš vēlējās palīdzēt tēvam eksperimentos. Ivanovs personīgi sekoja līdzi pieaugušu pērtiķu notveršanai.

Dokumentālists Oļegs Šiškins raksta, ka šimpanžu noķeršanas metodes bija brutālas. Naktīs ciemata iedzīvotāji izsekoja pērtiķu barus. Pēc tam, apbruņojušies ar dakšām un grābekļiem, viņi šimpanzes uzdzina kokā un apkārt izveidoja ugunskurus. Pēc tam, kad šimpanzes, neredzot citu izeju, metās lejā, afrikāņi pieskrēja tiem klāt un sita ar nūjām.Apdullinātie un sakropļotie dzīvnieki nespēja pretoties medniekiem, kuri piesēja viņa ekstremitātes pie divām kārtīm. Šīs kārtis uz pleciem nesa četri afrikāņi, ” stāsta Šiškins.

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā