Par Rehabilitācijas sistēmu Latvijā

Aizvadīto gadu Latvijas veselības aprūpes sistēmā vislabāk varētu raksturot kā nozares speciālistu vilšanos gan attiecībā uz nepieciešamajām veselības aprūpes reformām ārstniecisko pakalpojumu nodrošināšanā vienlaikus ar radikālajām izmaiņām pašvaldībās to uzdevumos paredzētās pieejamības nodrošināšanā ārstnieciskajiem pakalpojumiem saviem iedzīvotājiem, gan pieejamā medicīnas personāla resursu racionālā izmantošanā, gan politiķu solījumu pildīšanu finansējuma palielināšanā valsts veselības aprūpes budžetā kopumā, gan, protams, Eiropas brīvā medicīnas speciālistu tirgum atbilstoša ikmēneša atalgojuma nodrošināšanu ārstiem, māsām un citiem t.sk. rehabilitāciajas speciālsitiem.

Attiecībā uz speciālistiem Rehabilitācijas jomā šo vilšanos sarakstu varētu papildināt arī konsekventa rehabilitācijas aktualitāšu ignorance – rehabilitācija nav ne politiķu, ne ierēdņu, ne arī žurnālistu interešu objekts un visa veselības nozares uzmanība joprojām tiek vērsta tikai uz materiālo resursu ietilpīgajām diagnostikas un ārstēšanas jomām ar mērķi “mazināt rindas” uz veselības aprūpes pakalpojumiem.

Ārpus uzmanības paliek arī māsu deficīta diktētā nepieciešamība radikāli manīt ārstēšanas organizāciju un mazināt aprūpes sadaļas īpatsvaru ārstniecībā kopumā, izmantojot pacientu viesnīcas, transporta pakalpojuma organizāciju un ieviešot medicīnai atbilstošu “vienas pieturas principu”, kā arī funkcionēšanas koncepta un Starptautiskās funkcionēšanas klasifikācijas izmantošana veselības aprūpes organizācijā. Ārpus politiskās “dienas kārtības” ir arī tehnisko palīglīdzekļu nodrošināšanas pilnveidošana.

Rehabilitācijas speciālisti noteikti pieder pie tiem, kas savus pakalpojumus var sniegt arī tikai maksas pakalpojumu veidā, nerūpēties par multiprofesionālu rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību slimnīcās un veselības centros tiem, kas ir “it kā izārstēti”, bet dzīvot kā iepriekš veselības traucējumu dēļ joprojām nav gatavi un mēģināt izlikties, ka tautas veselība, cilvēku pilnvērtīga funkcionēšana un viņu dzīves kvalitāte uz nozares profesionāļiem neattiecas. Tomēr I Nacionālais rehabilitācijas kongress, kas pulcēja necerēti lielu dalībnieku skaitu, divas dienas diskutēja gan par šauri profesionāliem, gan visu veselības aprūpes sistēmu skarošiem jautājumiem un to kā uzrunāt sabiedrību, un savā Kongresa rezolūcijā politiķus un visu sabiedrību aicina:

1. Sekmēt iekļaujošas sabiedrības veidošanu Latvijā un valsts nodrošinātas rehabilitācijas pakalpojumu pieejamību veselības traucējumu gadījumā atbilstoši starptautiskas funkcionēšanas klasifikācijas izpratnei, kas nodrošina visu sabiedrības locekļu funkcionēšanu viņiem optimālā apjomā.

2. Šī mērķa sasniegšanai Latvijā izstrādāt savu stratēģiju, kas ir balstīta uz Pasaules Veselības organizācijas globālo darbības programmu rehabilitācijā 2030 (Global Action Rehabilitation 2030).

3. Rehabilitācijas speciālistu kopēja profesionālā viedokļa paušanai izmantot ik pēc diviem gadiem regulāri rīkotā Nacionālā rehabilitācijas kongresa platformu.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru