Melns krekls
Kādas citas paziņas stāsts.
„Pateicībā par vīra bēru organizēšanu, nolēmu uzdāvināt savam kaimiņam kreklu, tikai nekādīgi nevarēju izdomāt, kādu lai pērk – vai nu gaišu un vienkrāsainu, vai melnu ar spīdumu. Nopirku melnu. Kaimiņš bija priecīgs par dāvanu.
Bet jau nākamajā dienā man piezvanīja mana mirušā vīra māsa, kura savu vīru Slaviku bija apglabājusi pirms 6 gadiem, un saka, ka sapnī bija viņu redzējusi, viņš nodeva sveicienus no mana vīra un jautājis, kāpēc gan es to melno kreklu esmu dāvinājusi, vai tad nebija kāda gaišāka.
Es paliku mēma, jo par savu pirkumu nevienam neko nebiju stāstījusi. Tātad, ir tur kaut kas tāds, par ko mēs pagaidām neko nezinām.”
Kur paslēpta nauda
Lasi vēl: Cik novēloti mēs sākam novērtēt mammas rūpes, sarunas un visu, visu pārējo…
Manas kaimiņienes stāsts.
„Mans vīrs bieži dzēris. Naudu es viņam neesmu devusi, viņš vāca un nodeva metāllūžņus, bet nopelnīto naudu slēpis garāžā. Pēc kārtējā dzerstiņa viņam palicis slikti un viņš drīzumā nomira. Apglabājot viņu, es nolēmu pārdot šo garāžu, bet no sākuma centos atrast naudas slēpni, bet viss bija velti.
Tad sapnī pie manis atnāca mans mirušais vīrs, kluss un skumjš. Prasīju, pa kādu naudu, lai pieminekli viņam uzlieku, ar manu pensiju nepietiks. Uz ko vīrs atbildējis, lai skatos zem trepēm, tur vienu ķieģeli varot izņemt, bet aiz tā būs metāla kārbiņa ar naudu.
Nākamajā dienā atkal skrēju uz garāžu. Atradu gan to ķieģeli, gan naudas lādi ar ievērojamu naudas summu. Pietika gan piemineklim, gan arī man pašai pāri palika.”
Avots: