Vai atceraties filmu „Medisonas apgabala tilti”? Merilas Strīpas varone ar vīru un diviem bērniem dzīvojusi Aiovas štata dziļajā provincē. Un viss bijis ļoti šķīsti un mietpilsoniski garlaicīgi. Kamēr, vīra un bērnu prombūtnes laikā, nebija uzrādies Klints Īstvuds. Kaut arī nieka pāris dienas ilga, bet viņa bijusi patiesilaimīga. Un tad atkal atgriezās ierastā rutīna ar vīru, bērniem un mietpilsonisku dzīvesveidu. Toties MerilasStrīpas varonei, ir bijušas šīs divas vislaimīgākās dienas viņas dzīvē.
Krāpšana arī ir māksla. Toties sievietes ir īstas mākslinieces. Dzimušās aktrises.
Reiz esmu dzīvojis ar kādu meiteni un man nācās uz pāris dienām doties darba darīšanās, bet viņu apciemojis viņas sens paziņa. Ko viņa it nemaz nav slēpusi. Bet es biju briesmīgi greizsirdīgs un man radās visai nelāgas aizdomas. Taču meitene vien atsmēja un viņai izdevās mani pārliecināt. Tikai 20 gadus vēlāk esmu uzzinājis, ka viņa tomēr bija mani nokrāpusi ar to āzi! Toties kā viņai izdevās nospēlēt savu lomu! Ar kādu iedvesmu viņa bija melojusi.
Jākrāpj ar apdomu. Lai nesagrautu tiltus. Lai viss paliktu tā, kā bijis. Taču iekšā paliktu maza un karsta laimīte. Piedzīvojums, ko sieviete tik ļoti kārojusi, kas atsvaidzina un uzmundrina.
Sānsolis ir kā kino, tas prasa rūpīgi izplānotu scenāriju. Kas arī ir visai izraujoši.
Tas taču nav nemaz tik vienkārši kā gultā iekšā un uz priekšu, uz tik primitīviem gājieniem ir spējīgi tikai vīrieši. Nē, jāizplāno katru sīkumu. Jo savādāk var rasties problēmas. Bet sievietei tādas nav vajadzīgas.
Lūk, vēl kāds pavisam vecs stāsts no reālās dzīves, nevis no filmas. Pēc piecus gadus ilgas laulības dzīves, mans draugs pēkšņi sācis uztraukties. Sieva visu laiku kavējas pie draudzenēm.
Un reiz Katrīna pārradās vēlu naktī. Draugs jautājis: „Kā tiki līdz mājām?” Katrīna atbildēja, ka knapi paspējusi uz pēdējo vilcienu. Un devās uz vannasistabu. Bet vīrs pa to laiku uzmanīgi aplūkoja viņas apavus. To zoles bijušas pilnīgi sausas, lai gan tonakt spēcīgi lijis. Tātad kāds ir pievedis viņu pie pašas mājas. Protams, ka Katrīna centās visu noliegt, skaidroja, ka viņai izdevies atrast kādu pavisam sausu ietvi, bet tas nebija diez ko pārliecinoši. Un es pilnīgi noteikti zināju, ka Katrīna tiešām krāpj.
Un pat zināju ar ko. Bet es klusēju. Un pie viskija glāzītes draugs dalījies ar mani savās aizdomās. Man bija jāizvēlas būt godīgam drauga priekšā, vai palikt džentelmenim. Es izvēlējos otru variantu. Un izdarīju pareizo izvēli. Viņi joprojām ir kopā, viņiem ir trīs bērni. Katrīna nekad nav vēlējusies pamest vīru, viņai vienmēr ir bijis abi ar viņu. Kopumā. Vienkārši viņai gribējies uzmundrināt savus hormonus, pacelt savu pašapziņu, uzlabot ādas krāsu. Parastās meitenīgās vajadzības.
Taču, meitenes, atcerieties, ka jāseko līdzi savām apavu zolēm. Katrā vīrietī slēpjas Šerloks Holmss, un, ja viņš sāks savu izmeklēšanu, jums var plāni klāties. Sieviete ir spējīga piedot krāpšanu, vīrietis – nē. Tā nu mēs esam iekārtoti, tāds mums ir mehānisms. Zobrati nekad nesāks griezties atpakaļgaitā.
Ja gribat flirtu, seksu un izklaides – rīkojaties. Tikai saglabājot to noslēpumā. Nekādu draudzeņu, nekādu kopīgu selfiju un nekādu īsziņu nakts vidū. Pat ja esat iedzīta stūrī, visu noliedziet. Galvenais nepadoties, savādāk apžēlošanas nebūs.
Uzticīgas sievas, protams, ir lieliski. Taču sasodīti garlaicīgi. Drūmas mājās tupētājas, viņas pieprot pērļošanu, māca bērniem glītrakstīšanu, skatās „Ugunsgrēku”, bet kad atskatās, saprot, ka viņu dzīve ir jau pagājusi.
Es nemaz nerunāju par mākslu. Bez dramatiskiem sieviešu sānsoļiem netiktu radīti nedz „Dekamerons”, nedz „Bovarī kundze”, nedz arī „Meistars un Margarita”. Un kā gan mēs dzīvotu bez tā paša Tolstoja varones Annas Kareņinas. Tas būtu vienkārši šausmīgi un nepieļaujami.
Bet mana Romas draiskule drīzumā izšķīrusies ar vīru. Kas to lai zina, iespējams, ļaujoties nelielam kārdinājumam, es varēju izglābt ģimeni. Vecais īgņa.
Avots: