Savā dzīves ceļā katrs no mums sastopas ar grūtībām un dažādām nelaimēm.
Mēs tiecamies tās sagaidīt un pavadīt ar žēlabām un neapmierinātību. Parasti sūdzamies, ka Visums pret mums izturas nežēlīgi. Bet, ja iestājas tā saucamā “melnā strīpa”, cilvēki iekrīt depresijā un satraucas par jebko, kas notiek viņiem apkārt.
Vai tiešām ir nepieciešams dalīt visus notikumus labajos un sliktajos?
Pārdzīvot visas dzīves sniegtās likstas var tikai tas cilvēks, kas saprot, ka katrā pārbaudījumā slēpjas svētība. Un tikai caur grūtībām ir iespējams kļūt spēcīgākam. Jā, šis ceļš ir smags un sarežģīts.
Taču ir kāds gudrs padoms: tikai tad, kad mēs iemācīsimies iet cauri grūtībām un pateikties par tām Visumam, tikai tad mēs virzīsimies veiksmes, laimes un izaugsmes virzienā.
Kāds mazs zēns pavisam agrā vecumā kļuva par bāreni. Viņam pajumti deva kāds attāls radinieks, kas bija ļoti cietsirdīgs cilvēks. Viņš apbižoja bērnu, pacēla pret viņu roku, baroja ar pārtikas pārpalikumiem, par nogrēkošanos iespundēja viņu šķūnī kopā ar žurkām. Tāpat viņš zēnam neļāva rotaļāties ar citiem bērniem. Pēc vienas ārkārtīgi briesmīgas piekaušanas zēns vienkārši neizturēja vairs un aizbēga no mājām.
Viņš ļoti daudz klaiņoja, dzīvoja uz ielas vai pamestās mājās, bieži zaga, kad nebija ko ēst, kā arī bieži gulēja zem klajām debesīm. Kādu reizi viņš aizmiga uz skolas ieejas kāpnēm. Skola bija slavu ieguvusi savu skolotāju dēļ. Šeit bērnus apmācīja ar cīņas mākslām. Bet par skolotāja spējām runāja visi – teju leģendas klīda.
Tieši šis skolotājs zēnam sniedza pajumti. Zēns ar vislielāko prieku bija gatavs darīt visus netīros darbus, bet skolotājs, redzēdams zēna tieksmi, sāka lēnām viņu apmācīt ar cīņas mākslu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā