Bet kāpēc jūs domājiet, ka, ja nepamanāt negatīvu, tad viņš pazūd? Jūs vienkārši sevi mānām. Jūs nevarat izmainīt realitāti. Nakts vienalga pienāks. Jūs varat domāt, ka diena ilgs 24 stundas, bet no vienas jūsu domas saule nesāks spīdēt vietā, kur tu dzīvo 24 stundas no vietas.
Negatīvs ir tāda pati dzīves sastāvdaļa, kā pozitīvisms. Tie līdzsvaro viens otru.
Ir vēl viena populāra grāmata, kas veicināja šo filozofiju – “Domā un kļūsti bagāts”.
Kas attiecas uz Napoleonu Hilu, es atceros… ka viņš pats bija nabadzīgs cilvēks. Tas ir pietiekami, lai apgāztu visi viņa filozofiju. Viņš kļuva bagāts, pārdodot savu grāmatu.
Tā nebija pozitīva domāšana, kas padarīja viņu bagātu, bet gan muļķi visā pasaulē, kas nopirka grāmatu. Viņš kļuva bagāts ar savu darbu, savām pūlēm, saviem centieniem.
Bet pirmajās dienās, kad viņa grāmata iznāca, viņš pats stāvēja grāmatnīcās, personīgi pārliecinot cilvēkus to nopirkt. Un notika tā, ka Henrijs Ford izkāpa no sava jaunākā modeļa automašīnas un devās uz grāmatnīcu, lai nopirktu kaut ko palasīt.
Un Napoleons Hils negribēja palaist garām iespēju. Viņš piegāja pie Forda ar savu grāmatu un uzrunāja.
Henrijs Fords paskatījās uz vīrieti un sacīja: “Jūs esat šīs grāmatas autors?”’
Napoleons Hils lepni sacīja: “Jā, es esmu grāmatas autors”. Un viņš var ar to lepoties: šī grāmata ir mākslas darbs.
Bet radīt mākslas darbu no sūda ir patiesa meistarība.
Henrijs Fords, nepieskaroties grāmatai, uzdeva tikai 1 jautājumu: “Jūs atbraucāt šurp ar savu mašīnu vai autobusu?”
Napoleons Hils nesaprata, ko viņš ar to domā, un sacīja: “Protams, es atbraucu ar autobusu”.
Tad Henrijs Fords atteica:
“Paskaties uz ielas. Tur stāv mana personīgā mašīna, un es esmu Henrijs Fords. Jūs mānāt cilvēkus. Jums pat nav personīgā auto, bet tajā pašā laikā rakstā grāmatu “Domā un kļūsti bagāts!”. Bet es kļuvu bagāts, tāpēc negribu par to uztraukties. Jūs domājat un kļūstat bagāts? Kad kļūsiet bagāts, tad arī atnāciet pie manis. Tas būs pierādījums. Grāmata nav pierādījums.”
Runā, ka Napoleons Hils tā arī nespēja saņemties un atkal satikties ar veco Henriju Fordu, lai arī kļuva daudz bagātāks. Bet, salīdzinājumā ar Henriju Fordu, viņš vienmēr palika nabadzīgs cilvēks.
Tā vai citādi, bet Henrija Forda loģika ir skaidra.
Nē. Es neticu pozitīvās domāšanas filozofijai.
Tā ir bīstama puspatiesība.”
Tāpat Ošo saka, ka, liekot sev domāt pozitīvi, tu vienkārši noliedz reālo dzīvi, un beigu beigās tā tev sāpīgi iesit.
“Jūs man jautājat, vai neesmu pret pozitīvo filozofiju?
Jā, es esmu pret, un tāpat es esmu pret nolidzošo filozofiju.
Es esmu gan pret vienu, gan otru, jo abas šīs filozofijas atzīst tikai pusi no fakta, un abas mēģina ignorēt otru pusi.
Un atcerieties: puspatiesība ir daudz bīstamāka nekā meli, jo agri vai vēlu ikvieni meli atklāsies. Cik ilgi mli var palikt nepamanīti? Meli, protams, paliek meli. Tie ir līdzīgi kartona namiņam – neliels vējš, un tā sabrūk.
Bet puspatiesība ir bīstama. Tu nekad nevarēsi to atklāt, domājot, ka tā ir patiesība. Un tāpēc īstā problēma ir nevis meli, bet gan puspatiesība, kas izliekas par patiesību.”
Vai tu piekrīti Ošo idejām? Pastāsti mums komentāros!
Avots: