Tālbraucējs šoferis uzņēma savā auto nepazīstamu izsalkušu meiteni un aizveda viņu pie sevis. Bet sievas reakciju paredzēt nespēja…

Ludmila beidza savu darba dienu. Katru vakaru pirms došanās mājās viņa apskatīja savu biroju. Kad viņa nokāpa lejā, ieraudzīja direktoru smēķējam. Viņš atvadījās. Viņi vienmēr ir cienījuši viens otru par profesionalitāti. Abi augstu novērtēja kārtību biznesa lietās.

Sieviete, kad slimoja, nevienu neielaida savā kabinetā. Viņa ieviesa ideālu kārtību ne tikai darba vietā, bet arī mājās. Būtu grūti atrast lietu, kas būtu nevietā.

Un viņas galvenais hobijs kopš bērnības bija makšķerēšana. Ciematā bija upe, kur viņai bija sava makšķerēšanas vieta un kur viņa pastāvīgi ieradās. Kad sieviete apprecējās, viņa sāka braukt makšķerēt kopā ar savu vīru Semjonu.

Visi paziņas Ludmilu apskauda. Sievietei lieliski veicās darbā, vīrs viņu mīlēja un bija strādīgs. Viņu ģimene šķita ideāla. Katru vakaru viņa sagaidīja mājās laulāto draugu, it kā abi būtu precējušies pavisam nesen.

Laimei viņiem pietrūka tikai viena lieta. Ilgu laiku pāris mēģināja tikt pie bērniņa, taču viņiem tas neizdevās. Dažkārt Ludmila par to pat zināmā mērā priecājās. Viņa bija pārāk satriekta par to, ka dzemdībās nomira māsa, ar kuru viņas bija ļoti tuvas.

Kopš bērnības meitenes bieži bija kopā. Kad Ludmilu sāka apvainot skolā, Poļina nekavējoties iestājās par viņu, jo bija vecāka. Meitenei bija daudzkrāsainas acis un daudzi baidījās, ka viņa var uzlikt ļaunu aci. Reiz viņa kādai meitene draudēja ar mūžīgu nolādēšanu. Kopš tā laika skolā neviens neuzdrošinājās viņas iebiedēt. Tikai pārējie bērni nevēlējās komunicēt ar māsām.

Kad Poļina izauga, viņa pirmo reizi iemīlējās. Ludmila uzreiz pamanīja, kā mainījusies viņas vecākā māsa. Viņa bija laimīga, un viņas vecāki bija vēl laimīgāki. Viņi vairs nebija noraizējušies, ka meitene gandrīz ne ar vienu nesazinās un varētu neapprecēties.

Drīz Poļina izgāja pie vīra un palika stāvoklī. Šķita, ka viss notiek uz labo pusi: jaunā sieviete vienmēr bija sapņojusi par lielu ģimeni, un vīrs burtiski nesāja viņu uz rokām. Bet kaut kādu iemeslu dēļ Polina bija noraizējusies. Viņa nevarēja saprast, kas īsti nebija kārtībā. Un īsi pirms dzemdībām viņa lūdza Ludmilai apsolīt, ka parūpēsies par viņas bērniņu, ja nu gadījumā notiks kas slikts.

Māsa centās viņu nomierināt, satraukumu attiecinot uz pirmsdzemdību bailēm. Bet viņa pati juta, ka var notikt kaut kas slikts. Pēkšņi Poļinai sākās kontrakcijas, un asiņošana. Tēvs viņu ar automašīnu nogādāja slimnīcā. Vīrs tajā brīdī strādāja, taču uzreiz metās prom no darba, lai dotos uz slimnīcu. Tikai pa ceļam viņš zaudēja kontroli un gāja bojā, ietriecoties stabā.

Drīz pēc tam Poļina nomira. Tuviniekiem tika paziņots, ka ārsti neesot spējuši glābt ne viņu, ne viņas mazuli. Ģimene ilgu laiku nevarēja atgūties no šīs traģēdijas. Bet Ludmilai šķita, ka viņa ir zaudējusi dzīves jēgu. Viņa pastāvīgi devās uz tām vietām, kur viņai patika būt kopā ar māsu.

Dažus gadus vēlāk sieviete pati apprecējās. Taču notikusī traģēdija atstāja pēdas viņas dvēselē uz visiem laikiem. Viņa baidījās, ka paliks stāvoklī, bet nomirs dzemdību laikā tāpat kā māsa. Vilcinājās radīt bērniņu, cik vien ilgi iespējams.

Viņas vīrs Semjons visu saprata un viņu nesteidzināja. Gaidīja, kamēr sieva beidzot būs gatava mazulim. Viņš pats sapņoja par bērniem. Kad pēc dažiem laulības gadiem nekas neizdevās, viņi devās uz medicīniskām pārbaudēm. Ludmilai viss bija labi, bet vīram teica, ka viņam ir maz izredžu kļūt par tēvu dabiskā ceļā. Tomēr pāris nekrita izmisumā.

Semjons, kurš bija tālbraucējs šoferis, bieži apmeklēja ciematu, kurā dzīvoja viņa sievas vecāki. Viņu mājvieta nebija tālu no vīrieša darba vietas. Tāpēc viņš pie viņiem iegriezās, kad izdevās agri pabeigt maiņu. Turklāt sievas vecāki vienmēr pacienāja znotu ar mājās gatavotiem gardumiem.

Bet kadā dienā viņš neapmeklēja vīramāti un vīratēvu, bet nolēma iegriezties kafejnīcā. Viņš apsēdās atvērtajā verandā un veica pasūtījumu. Tas jau bija atnests, kad viņš pamanīja mazu meiteni, kas skatījās viņam tieši mutē. Viņa burtiski aplūkoja katru kumosu, ko viņš apēda. Jāmin, ka viņa bija slikti ģērbusies.

Vīrietis aizdomājās, vai viņai vispār ir vecāki. Jo viņi diez vai būtu izlaiduši bērnu uz ielas šādā izskatā. Iedziļinoties, viņš saprata, ka viņa ir aizbēgusi no bērnunama. Un viņš nolēma pacienāt meitenīti. Pasūtīja tēju un pīrāgu, ko viņa uzreiz alkatīgi apēda.

Acīmredzot bērns bija tik izsalcis, ka pat nebaidījās no sveša cilvēka. Meitene uzticīgi pienāca viņam klāt un stādījās priekšā kā Alīna. Semjons paskatījās uz viņu un saprata, ka liktenis viņam sūta zīmi. Viņš aicināja mazulīti doties sev līdzi, sakot, ka viņa sieva ļoti mīl bērnus.

Sākumā Alīna viņa teiktajam neuztvēra nopietni, taču bez lielas vilcināšanās piekrita. Pa ceļam meitene aizmiga un pamodās, kad viņi piebrauca pie mājas. Un tad viņa sakautrējās.

Mazulīte jautāja, vai viņu tagad rās, taču vīrietis apliecināja, ka viss ir kārtībā. Ieejot mājā, viņš pasauca sievu un pavēstīja viņai Alīna stāstīto. Izrādījās, ka viņa patiešām ir aizbēgusi no bērnunama pirms dažiem mēnešiem un kopš tā laika klaiņo.

Bet Ludmila vīrā gandrīz neklausījās. Viņa pētīja meiteni, baidīdamās ticēt redzētajam. Kāpēc šai nepazīstamajai meitenei bija tieši tādas pašas daudzkrāsainas acis un blondi mati kā viņas nelaiķa māsai? Šāda sakritība un ārēja līdzība šķita neticama.

Viņa sāka iztaujāt Alīnu. Izrādījās, ka viņas dzimšanas diena bija 6. augustā – dienā, kad nomira Poļina un viņas bērns. Visu savu dzīvi viņa bija pavadījusi bērnunamā un neko nezināja par savu bioloģisko ģimeni.

Ludmila sāka raudāt un saprata, ka tikai viņas māte var noskaidrot situāciju. Sieviete viņai piezvanīja un jautāja, kas īsti tajā dienā notika un kāpēc māte viņai melojusi par Poļinas un viņas bērna nāvi.

Šoreiz viņa neslēpa neko. Viņa teica, ka meitenīte tiešām izdzīvojusi. Tikai viņa un tēvs nevarēja pieņemt šo bērnu. Viņiem šķita, ka mazulītes vainas dēļ nomirusi viņu mīļotā meita, tāpēc viņi no jaundzimušās atteicās.

Lasi vēl: Zagles nolēma aplaupīt sirmgalvi, bet, ieraugot lietas viņas skapī, pārbijās. Bet tu pat nespēj iedomāties, kādas bija šā stāsta beigas

Ludmila ar grūtībām spēja savaldīties. Viņa sāka apsūdzēt savus vecākus, ka Poļina aizgājusi aizsaulē tieši viņu vainas dēļ. Jo toreiz, kad meitai sākās kontrakcijas, viņi teica, uz slimnīcu nav jāstiedzas. Un drīz viņa sākās asiņošana. Ja viņi būtu pasteigušies, viss būtu varējis beigties savādāk. Ludmila arī nesaprata, kā viņas vecāki varēja atteikties no miesīgas mazmeitas.

Poļinas vīra vecāki par notikušo neko nezināja. Viņi bija pārliecināti, ka bērns ir miris. Pēc sarunas ar māti Ludmila atkal sāka raudāt. Bet tagad tās bija arī laimes asaras. Viņa saprata, ka vairs neļaus nevienam šķirt viņu no brāļameitas.

Semjons un Ludmila tik ilgi sapņoja par bērniem, ka mazā Alīna ar laiku kļuva par viņu pašu mīlestības objektu. Laika gaitā uzlabojās attiecības ar māti, kurai sieviete spēja piedot. Bet meitenei izveidojās īsta ģimene, par kuru vēl pirms neilga laika viņa pat nevarēja sapņot. Mamma, tētis un vecvecāki viņu iemīlēja no visas sirds.

Bet ko tu darītu šajā situācijā? Raksti komentāros!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru