Es jautāju šiem bērniem no kā viņi baidās un no dzirdētās atbildes man pamats zem kājām pazuda

Es biju ļoti pārsteigta un es pastāstīšu, kas tieši mani mulsināja visvairāk. Tas tiešām ir dīvaini un nesaprotami.

Reiz ar vīru aizrunājāmies par bērnu nākotni. Vīrs atzina, ka viņam esot radies iespaids, ka mūsdienu pusaudži īpaši nesatraucas par iestāšanos augstskolā. Mūsu vecākais dēls, pabeidzot vidusskolu, paziņoja: “Ja neiestāšos universitātē, iešu strādāt.” Manā laikā šādi vārdi izlaiduma klasē būtu izklausījušies neiedomājami.

Kur gan es dabūšu darbu, ja neiegūšu augstāko izglītību, ja nu vienīgi būs jāiet strādāt par sētnieci? Bija kauns izgāzties gala vai iestājeksāmenos. Atceros, kā zubrījos līdz pat rīta gaismai, lai nepaliktu “aiz borta”.

Tad sākām atcerēties, kādas vēl mums bailes bija bērnībā. Es domāju, ka ir vairākas izplatītas fobijas, piemēram, bailes no tumsas, dažiem dzīvniekiem vai kukaiņiem. Bet daudziem bērniem prātā ienāk arī satraucošas domas, ka vecāki varētu pārstāt viņus mīlēt.

Man šķiet, ka mūsu paaudzē, bērniem, kas auga padomju laikā, šīs bailes bija spēcīgākas. Mūsu mātes nelasīja sarežģītas grāmatas par bērnu psiholoģiju. Viņas vienkārši deva mums to, ko varēja. Bet dažreiz viņu vārdi un rīcība patiešām ļoti sāpināja. Man kā mazai meitenītei dažkārt pēc strīda ar mammu likās, ka es viņai neesmu vajadzīga un tagad mani ieliks bērnunamā.

Bet mans vīrs atzinās, ka bērnībā esot baidījies no kara ar Ameriku. Viņam toreiz bija septiņi gadi, un viņš iztēlojās, kā pavadīs tēvu uz fronti. Bet pēc tam viņš uzzināja par atombumbu. Puika pat sāka apsvērt plānu, ko ņemt līdzi uz bunkuru, ja izceltos kodolkarš.

Protams, mēs kopīgi pasmējāmies par bērnišķīgo naivumu. Un tad mums kļuva interesanti uzzināt: kas tad satrauc mūsu bērnus, kādas bailes dzīvo viņu galvās. Mēs nolēmām viņus kārtīgi iztaujāt.

Izrādījās, ka 17 gadus vecajam dēlam ir bailes no nākotnes. Pēc skolas beigšanas viņš vēlas nopelnīt pietiekami daudz, lai īstenotu savus sapņus. Tāpēc puisis baidās, ka varētu kļūt par autsaideru.

Savukārt 13 gadus vecā meita negrib kļūt par apsmieklu klasesbiedru vidū. Viņas vecumā attiecības starp vienaudžiem ir ļoti nozīmīgas. Pusaudzim patiešām ir svarīgi, lai citi viņu pieņemtu. Bet mani uztrauc tas, ka meittiņa ir ieciklējusies uz šo tēmu un bīstas no negatīvas reakcijas. Es domāju, ka tas ir tāpēc, ka skolā nereti vērojami bulinga jeb iebiedēšanas gadījumi. Citi bērni skatās uz upuri un baidās nonākt viņa vietā.

Arī mūsu laikā skolā bija arī atstumtie, kuri tika emocionāli un fiziski ietekmēti. Bet man šķiet, ka tagad tas tiek uztverts daudz asāk, jo šādi gadījumi tiek nofilmēti un pēc tam augšupielādēti tīmeklī. Tāpēc sāp vēl vairāk un kauna sajūta dēļ tā palielinās.

Un vēl vienas bailes tā dēvētās Z paaudzes bērniem (bērni, kas dzimuši no 2001.līdz 2012.gadam) ir tādas, ka viņi nebūs populāri sociālajos medijos. Manai meitai ir savs blogs, un viņa baidās, ka samazināsies sekotāju pulks, tāpēc viņa savos kontos pastāvīgi kaut ko noņem un ievieto.

Esmu novērojusi, ka jebkurā brīdī rodas bailes, kas saistītas ar slimību. Manā laikā pastāvēja uzskats, ka adata, kas iesprūdusi cilvēka ķermenī, iekļūst artērijā un pa to virzās uz sirdi. Rezultāts ir skaidrs. Bērnībā mēs stingri ticējām, ka tieši tā arī notiek. Turklāt mēs ļoti baidījāmies uzkāpt uz sarūsējušas naglas.

Lasi vēl: Sieva paziņoja, ka vēlas nekavējoties šķirties. Iemesls ir dāvana, ko vīrs pasniedza sievai Jaunajā gadā

Mūsdienu bērni no uzkāpšanas uz naglām baidās mazāk, biežāk sērfo internetā, kur ir plaša informācija par mūsdienu slimībām. Piemēram, kādas manas draudzenes dēls, piektklasnieks, baidās, ka saslims ar Covid.

Tāpat bērni bažījas, ka paliks bez datora vai viedtelefona. Tas ir saistīts ar faktu, ka vecāki kā soda veidu par sliktu uzvedību nereti izmanto gadžetu atņemšanu.

Citas Z paaudzes pārstāvji baidās no lēna interneta vai populāru aplikāciju bremzēšanās. Tāpat viņi satraucas, ka tālrunī glabātā informācija vai sarakstes vēsture var nonākt publiskajā telpā. Viņu vidū ir pat jēdziens kā “drenāža”. Tas ir tad, kad draugi speciāli izliek publiskajā telpā personiskus fotoattēlus vai ziņojumu ekrānuzņēmumus.

No kā, tavuprāt, baidīsies pēc 2012.gada dzimušo bērnu paaudze? Kādas bailes viņiem būs, kad viņi kļūs par pusaudžiem? Un galvenais, vai ir jāved bērns pie psihologa viņa baiļu dēļ vai jāgaida, kad viņš paaugsies un bailes atkāpsies?

Kādas ir tavas domas un pieredze šajā jautājumā? Raksti komentāros!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru