Viņš baro maziņo, maina tam pamperīšus un seko tam, lai bērni būtu savākuši savas mantas. Savas maiņas beigās, kad mājās ir viss sakārtots, mans vīrs gatavo vakariņas.
Kaut arī es ļoti novērtēju visu ko viņš dara, es neuzskatu to kā kaut ko ļoti īpašu un izceltu. Tas arī saucas būt vecākam!
Lasi vēl: Nekad neeju uz veikalu, lai pirktu produktu ko smērēt uz sviestmaizēm. Visu taisu pati!
Daudzi ir izbrīnīti par mūsu grafiku. ”Tev ļoti ir paveicies ar vīru, viņš tā Tev palīdz!” – tie saka.
Lēmumu, lai mums ir seši bērniņi, mēs pieņēmām kopā. Esmu pārliecināta, ka man ir tiesības balstīties un cerēt uz viņa palīdzību lai arī varētu pašai būt iespēja arī strādāt.
Bet ir arī viens fakts, kurš manu vīru tomēr taisa par izņēmumu. Viņš saprot, ka pateicoties manam darbam es esmu labāka mamma saviem bērniņiem. Viņš to pieņēma un ir laimīgs sekot maniem panākumiem karjeras dzīvē.
Bet kad viņš pieskata mūsu bērnus, lai es varētu ieslēgties istabā lai uzrakstītu pāris publikācijas lappuses , viņš neskaitās kā aukle. Kad es reizi mēnesī aizeju ar sieviem draugiem no grāmatu kluba un runāju ar tiem par visu kas vien iespējams uz šīs pasaules, bet viņš tai pat laikā sēž ar bērniem – arī tad viņš nav aukle.
Kad viņš gatavo vakariņas vai iet pastaigāties ar maziņo lai es tikai vēl mazdrusciņ varētu pagulēt, viņš nav vienkārši mans palīgs. Viņš ir pilntiesīgs vecāks.
Draugi, vecmāmiņas un auklītes ir palīgi, bet tētis ir vecāks!
Vēlos lai visi to saprot!
Vai Jūs piekrītat ar autora domām? Vai Jūsu ģimenes pienākumi ir izdalīti vienlīdzīgi uz abiem vecākiem, vai tomēr viss gulstās tikai uz vienu no Jums?
Avots: