Brīnišķīgi teikts! Jāatlaiž tie, kas netiecas pavadīt laiku ar mums!
Patiešām nav vienkārši atzīt faktu, ka mūsu dzīvē reizēm parādās cilvēki, kuri nebūt nevēlas kļūt par tās daļu. Neskatoties uz to, cik stipri mēs cenšamies viņus noturēt, viņi vienalga tieksies aizslīdēt prom.
Kādā brīdī mums galvā ienāk viens ļoti interesants jautājums: “Vai man turpināt cīnīties par tiem cilvēkiem, vai man vienkārši ļaut viņiem aiziet?”
Ir izplatīts viedoklis, ka par šiem cilvēkiem ir jācīnās, ja viņi mums kaut ko nozīmē. Mums jābūt gataviem pielikt neticamu piepūli šo “īpašo” cilvēku dēļ.
Tomēr visas šīs pūles zaudē jēgu, ja “dzīšanās” process sāk nogurdināt. Tas ir tāds brīdis, kad pati cīņa noved pie tā, ka tu sāc just, ka attiecības nesniedz nekādu labumu.
Manā dzīvē bija attiecības. Bija gan romantiskas, gan draudzīgas attiecības, kuru laikā es nevarēju atbrīvoties no sajūtas, ka it kā visu “darbu” veicu vienīgi es. Bija sajūta, it kā tikai es vēlējos, lai šīs attiecības turpinātu eksistēt.
Neskatoties uz to, es nekad nelūdzu, lai cilvēki manis dēļ darītu kaut ko neiespējamu. Viss, kas man bija vajadzīgs – redzēt kaut nelielu piepūli no otra cilvēka. Vismaz kaut ko. Kādu zīmi, kas ļautu man saprast, ka es šim cilvēkam neesmu vajadzīga tik ļoti, cik viņš man.
Neviens nevēlas klusu sēdēt malā gaidot, kad viņam tiks pievērsta uzmanība!
Katrā ziņā ne visiem ir laiks un spēka, ko veltīt cilvēkiem, kas nav tā vērti. Personīgi es nevēlos interesēties par otra cilvēka dzīvi, ja nesaņemu to pašu pretī. Es negribu vairāk pieķerties neīstajiem cilvēkiem.
Es negribu būt tas cilvēks, kurš atceras par to, ka kādam jāpazvana, jo sen nav runājuši.
Visa lieta tajā, ka tad, kad diviem cilvēkiem gribas pavadīt laiku kopā, gribas sazināties, nav nekas, kas varētu viņiem traucēt. Attiecības turpinās tikai tā iemesla dēļ, ka abi cilvēki dara visu iespējamo, lai tā tas būtu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā