Viņa dara šādu interesantu lietu. No koka vai krūma, viņa noplēš zariņu, paņem to knābī, paceļas līdz lielam augstumam un sāk ar to griezties uz riņķi.
Ērgļi sāk lidot ap ērgļu dāmu, tad viņa nomet savu zariņu, bet pati skatās. Tad kāds no ērgļiem šo zariņu noķer un aiznes viņai atpakaļ.
Ērgļu dāma šo zariņu atkal nomet… Un tā tas notiek vairākas reizes pēc kārtas. Ja noteiktā laika periodā kāds no ērgļiem vairākkārt noķer zariņu, tad dāma izvēlas viņu par savu bērnu tēvu.
Vēlāk tu sapratīsi, kāpēc viņa tā dara.
Tad ērgļu pāris uz augstas klints sāk būvēt ligzdu. Paši ar savām spalvām ligzdā viņi aizsprosto visus caurumus un padara to mīkstu un siltu. Šādā mīkstā un siltā ligzdā ērgļa mamma perē olas. Kad parādās ērglēni, vecāki tos sedz ar saviem ķermeņiem, līdz to kļūst stipri. Ar saviem spārniem vecāki sargā mazuļus no lietus, no dedzinošas saules, tie pienes ūdeni un ēdienu, lai mazuļi varētu augt. Ērglēniem sāk augt spalvas, spārni un aste.
Tad mamma un tētis redz, ka ir pienācis laiks…
Tētis sēž uz ligzdas malas un sāk to sist ar saviem spārniem, ligzda kratās. Kāpēc? Lai izsistu visas spalvas un paliktu tikai cieto zaru karkass. Un mazuļi sēž šajā sakratītajā ligzdā, kurā pēkšņi ir tik neērti, un nesaprot, kas notiek: mamma un tētis taču bija tik sirsnīgi un rūpīgi. Mamma šajā laikā lidinās apkārt, ķer zivis un nolaižas aptuveni piecus metrus no ligzdas, lai mazuļi viņu redzētu. Pēc tam viņa sāk ēst zivis, bet tā, lai ērglēni to redzētu.
Ērglēni sēž ligzdā, klaigā, nesaprot, kas noticies, jo pirms tam taču viss bija labi. Mamma un tētis tos baroja, tos dzirdināja, un tagad viss ir pagājis: ligzda ir stīva, spalvas un pūkas pazudušas, un vecāki paši ēd zivis, bet viņiem tās nedod.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā