Vecāki savu pazudušo meitu meklēja 12 gadus, bet māte nebija gatava tam, kas sekoja tālāk. Tas ir neaizmirstami

Es šodien lasīju ziņas un uzgāju rakstu, kurā teikts, ka pazudusi meitene. Atveru komentārus un visi kā viens rakstu, ka meitene aizbēga pie kāda puiša. Es atcerējos stāstu par meiteni, kura aizbēga, un viņas vecāki viņu meklēja.

Reiz es saskāros ar sludinājumu par meitenes pazušanu, kurai tajā laikā bija 14 gadu. Viņa mani kaut kā aizrāva un es nepārtraukti sekoju ziņām par viņu.

Bet katru reizi, kad jautāju par viņu, sekoja viena un tā pati atbilde: “Es devos uz veikalu pirkt maizi un neatgriezos mājās.” Es pat sazinājos ar viņas vecākiem, kuri bija pārguruši. Bija pat bailīgi paskatīties uz viņas māti, viņa bija novājējusi.

Lasi vēl: Māte atdeva savu mazulīti čigānu taboram, lai dabūtu naudu alkoholam. Kā izveidojusies meitenes dzīve pēc 20 gadiem

Meklēšana turpinājās dienu no dienas, bet cerības izgaisa ar katru stundu. Rezultātā lieta tika slēgta, meklēšana tika ierobežota un beigās slēgta pavisam. Nebija vairs izredžu.

Izejot no veikala, man uzskrēja virsū meitene, tajā brīdī es skrēju uz darbu, bet pat mašīnā atcerējos šos sejas vaibstus. TĀ BIJA VIŅA! Es viņu atradu! – Es tajā brīdī nodomāju un devos pretējā virzienā.

Es atgriezies. Neviena nebija. Apstaigāju visu kvartālu. Nevienu neatradu. Vīlusies ierados darbā un saņēmu rājienu par kavēšanos vairāk nekā par vienu stundu.

Darbā es sapratu, ka visur uz ielām ir kameras, un sāku skatīties. ATRADU! Viņa ieradās pie veikala ieejas pēc darba. Pēc 2 stundu gaidīšanas iznāk skaista meitene ar mazu zīdaini pie rokas, un blakus vīrietis. Es biju drosmīga un gāju klāt runāt.

Izrādījās, ka meitene uzauga pārtikušā ģimenē, bet bija vienīgais bērns ģimenē, viņas tēvs bija militārpersona, arī māte bija prasīga. Viņai, tolaik, 14, viņa baidījās pat domāt par zēniem. Un tad viņi iepazinās sociālajos tīklos.

Viņa viņam visu izstāstīja, saprata, ka ir iemīlējusies. Man bija apnikusi šī armija mājā. Es nolēmu bēgt pie viņa. Viņi dzīvo laimīgi, manai meitai jau otrais gads. Uzaicināju viņu apciemot mammu, viņa viņu joprojām atceras, es tolaik atbalstīju, cik varēju. Viņa piekrita.

Viņi nāca kopā ar visu ģimeni un paņēma mani līdzi, saka, ka enerģija ir laba, ar jums būs mierīgāk. Atverot durvis, viņi metās pie mātes kājām, lūdzot piedošanu. Viss beidzās labi. Es joprojām sēžu, atceros un smaidu par šīm beigām. Un labi darīts. Ne velti viņa toreiz mani tā aizrāva. Māte ir ļoti priecīga par mazbērnu un pateicās Dievam, ka tas atveda meitu mājās.

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru