Izdarīt tā, lai viņš raudātu no nožēlas.
Ātri sakārtojos un devos viņam pretī…
Bet viņš mani pazīs? Ko teikt?
- Meitenīt, Jūs dzīvojat šajā kāpņutelpā? Varat atvērt durvis?
Rūgti iesmējusies, es aizklāju seju ar plaukstām un, jūtot neizsakāmu svinīgumu, atgāju malā…
- Es kaut ko smieklīgu pateicu? – viņš pēkšņi nervozi pajautāja – Kas Jūs sasmīdināja?
- Tā tu sacīji zagsā, kad zvērēji mīlēt un aizsargāt – es sacīju tieši viņam skatoties virsū – un līdz pat šim brīdim es smejos.
- Ļida? Ļida! – viņš, izbolījis acis, skatījās uz mani.
- Tev ir 10 sekundas, lai aizvāktos no šī pagalma – vairs ne tik jautri viņam paziņoju.
- Varu kaut dēlu redzēt? Pāvelu! – viņš lūdzās.
- Viņu sauc Aleksandrs… – es precizēju…. – vācis prom!
Lasi vēl: Notīri rūsu un aplikumu no visa veida virsmām nieka 30 sekunžu laikā; Tas tik ir atradums!
Aizgāja.
Viņš, aizejot, bieži atskatījās….
Sapņi piepildās, ja vēlas…
Avots: