Oļegam bija jaaizbrauc projām, bet pēc piecām dienām vajadzēja saņemt atslēgas un dokumentus no bijušajiem īrniekiem. Viņš pazvanīja un pajautāja vai varu aiziet kopā ar viņa mammu, jo bez viņa atslēgas varēja nodot tikai man.
Šī diena pienāca. Vīramāte nāca pie manis un uz sliekšņa bez sveiciena: „ Nu ko, sataisījies?”
-Labdien Lidija Vasiļevna, minūtīti….
Jaunajā dzīvoklī mūs jau gaidīja. Uzreiz pēc apskates bijušie īrnieki atdeva dokumentus un atslēgas, un aizgāja. Vīramāte pienāca pie manis, izrāva no rokām visu ko man bijušie īrnieki atdeva un ielika savā somā:
”Ko tu turi, kā savu? Savu lietu izdarīji! Tagad ej uz visām četrām debespusēm un aizmirsti manu dēlu! Vis skaidrs! Un nevajag uz manis tā skatīties!”.
Lasi vēl: Lūk, kāpēc bērni vairāk mīl vecmāmiņas un vectētiņus, nekā jūs!
Es izgāju no dzīvokļa un aizgāju tālāk no visa šī. Es nevarēju noticēttajā, ka Lidija Vasiļevna, kas bija gādīga vīramāte, kļuva par tādu. Man bija tik sāpīgi un aizvainojums līdz sirds dziļumiem no viņas vārdiem. Acis aizmiglojās no asarām, sirds salūza gabalos, jo bija ļoti sāpīgi.
Acīs satumsa un es noģību.
Avots:
Mazliet nepabeigts murgains raksts. Ja jau stāsta varone bija aizņēmēja vai tad var kredītu pārlikt uz cita cilvēku(vīru)? Stāsta beigas ar nesaprotamas.