Aleksandrs, ieraugot sava dēla seju, nez kāpēc ļoti sadusmojās un pameta sievu un mazuli tieši pie dzemdību nama, aizbēga nezināmā virzienā.
Atbraucot ar taksi mājā, Katrīna saskārās ar dalītām jūtām. Labsirdīgais taksists ieteica viņa būt stiprai, lai nenodarītu pāri mazajam bērnam, kuru bija dzemdējusi tikai piecas dienas atpakaļ.
Dzīvoklī bija kluss un tukšs. Spriežot pēc visa, vīrs vēl nebija atgriezies. Katrīna pabaroja bērnu un nolika gulēt, bet pati nodarbojās ar gatavošanu, lai novērstos no nepatīkamām domām.
Tuvāk vakaram Aleksandrs atgriezās mājās. Nedaudz pagaidot, viņš iegāja istabā, kur ieraudzīja savu sievu. Viņas seja bija sarkanos plankumos dēļ tā, ka bija visu laiku raudājusi.
Katrīna paskatījās uz viņu un uzreiz pamanīja, ka Aleksandrs bija piedzēries. Viņai negribējās skaidrot attiecības, jo viņa ne pie kā nebija vainīga. Bet vīrietis nemaz negrasījās rīkot skandālu. Viņš, viegli šūpojoties, piegāja pie bērna gultiņas un klusējot apsēdās blakus, turpat uz grīdas.
Sieviete bija līdzās, jo, atceroties to naidu, kas bija lasāms viņa acīs, Katrīna baidījās par savu bērnu – mazums kas ienāk prātā viņas vīram. Bet viņš vienkārši skatījās uz bērnu kādas minūtes desmit. Pēc tam piecēlās, turoties pie gultas maliņas jautāja:
- Kā bērns viņš ir?
Katrīna teju vai noģība uz līdzenas vietas. Kā viņš uzdrošinās viņai uzdot tik pazoemojošu jautājumu? Vīrs taču redzēja, cik grūta viņai bija šī ilgi gaidītā grūtniecība: kā viņa “lidoja” uz spārniem no laimes, iedvesmas un prieka, cik smagi vina jutās, guļot slimnīcā uz bērna saglabāšanu, un te viņš ar savu jautājumu…
Ja viņai būtu, kur iet, viņa uzreiz savāktu mantas un aizbrauktu. Katrīnas vecāki dzīvoja citā valsts galā, bet dzīvokli viņa pirka kopā ar vīru.
Ar grūtībām saglabājot pašsavaldīšanos, sieviete sacīja:
- Sergejs ir tavs. Bet, ja šaubies, uztaisīsim DNS testu, tikai pēc šāda pazemojuma mums ar tevi vairāk nav pa ceļam…
- Nu labi, ko tu uzreiz eksplodē? Kad es redzēju zēnu, nodomāju: “Patiešām kaimiņa kopija”’, – un viņš tā pretīgi ķiķināja.
Katrīna kārtējo reizi samulsusi paskatījās uz Aleksandru un domāja: “Un kā es nepamanīju, ka viņš ir tāds… Vai tiešām labs un uzmanīgs vīrs, kāds viņš reiz bija, man tikai izlikās?”. Un skaļi noteica:
- Es vēlreiz atkārtoju, bērns – tavs. Ja ir šaubas – veiksim testu un…
Un tajā brīdī pamodās Sergejs, ar žēlabainām raudām dodot ziņu par to, ka ir izsalcis. Jaunā māmiņa, pabīdot malā nejēdzīgo tēvu, steidzās pie mzuļa un paņēma viņu uz rokām.
- Klusu, mazais, māmiņa ir līdzās.
Pārbaudot pamperu, Katrīna nolēma to nomainīt. Kad sieviete noņēma veco pamperu, Aleksandrs piesteidzās aizmugurē un satvēra bērnu aiz kājas. Katrīna, nobijusies par dēlu, centās atgrūst vīru, bet viņš, atturot viņu ar vienu roku, skatījās uz balta plankuma dzimumzīmi, kas atradās tieši virs potītes.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā