- Redzi! – iesaucās Aleksandrs. – Viņam ir dzimumzīme uz ādas tieši kā man. Paskaties! – viņš, sajūsmināti iekliedzās, uzlokot savas bikses līdz ceļiem.
- Es zinu, vari nemaz nerādīt, – mierīgi reaģēja Katrīna. – Atlaid taču vienreiz dēlu, pietiek kliegt – tu viņu biedē, – viņa atgrūda vīru un nomierinājusies turpināja mainīt pamperus.
- Bet kāpēc tad dēls tik gaišs? Viņš taču nav vispār mums līdzīgs, drīzāk līdzīgs… , – bet apgriezies sastinga un apklusa pusvārdā. Sastopoties ar noraizējušos sievas skatienu, Aleksandrs vainas apziņas mākts nolaida acis, bet pēc tam nenogurstoši sāka lūgt Katrīnai piedošanu.
Sieviete nesteidzās piedot vīram, atceroties par pēdējās dienās piedzīvoto. Viņai nebija viegli sazināties ar cilvēku, kurš tik vieglprātīgi attiecās pret savu ģimeni tik svarīgā dzīves brīdī. Bet pēc tam viņa paziņoja:
- Es šodien pazvanīju tavai tantei, lai uzzinātu, vai tavā dzimtā ir bijis kāds gaišmatains. Dīvaini, ka tu viņai vēl nepaziņoji par dēla dzimšanu. Viņa taču ir vienīgā, kas palikusi no taviem radiniekiem, – uzbrūkoši Katrīna sacīja Aleksandram un turpināja: – Tad lūk, tavas mammas māsa atcerējās, ka tava tēva īstā māte bija gaišmataina sieviete, ar spilgti zilām acīm. Varēji jau arī pats painteresēties.
Pēc kāda laika Katrīna salīga ar vīru. Bet reizēm viņa nejauši aizdomājās: “Vai viņas mīļotais vīrietis ir mainījies?”
Bet Aleksandrs vairā nekad tā neuzvedās un daudz laika pavadīja ar dēlu: pēc darba ilgi ar viņu spēlējās, baroja, un, satiekot draugus vai paziņas, ar lepnumu sacīja:
- Tas ir mans dēls!
Avots: