Pāris mēnešus pirms vīra nāves es katru nakti redzēju vienādus sapņus. Tajos mēs vai nu meklējām vietu mājas būvniecībai, vai arī vīrs jau bija uzsācis mājas būvniecību, vai mēs jau bijām iegādājušies dzīvokli…
Es zināju, ka tie ir slikti sapņi un ka tie pareģo nāvi. Bet jā jau mēs kopā meklējām jaunu mājokli, tad mums kopā arī būs jāaiziet no šīs pasaules. Savā pēdējā sapnī es ieraudzīju lielu divstāvu māju. Skaista un gaiša halle ar melnām līkumotām kāpnēm, kas veda augšstāvā. Atceros, ka sapnī es biju lamājusi savu vīru par to, ka kāpnes ir sēru krāsā, un teicu, ka nekad nedzīvošu šādā mājā, bet viņš vien smejies man pretī.
Pēdējā tikšanās
No rītiem es centos aizmirst par šiem naksnīgiem murgiem. Sāku lūgt Dievu, lai ļauj mums vēl mazliet padzīvot, gribēju sagaidīt mazbērnus. Pēc kāda laika mani sāka piemeklēt dīvainas, uzmācīgas domas: „Kad vīrs nomirs, es beidzot izmetīšu ārā šo vecu skapi. Zārks jāliek gareniski grīdu dēļiem, nevis pāri, savādāk būs vēl viens nelaiķis mājās. Nē, es gan neizvadāšu viņu no mājām, bet gan no morga. Bet vai man pietiks glāžu bēru mielastam?”
No šīm domām man kļuva baisi. Taču sirds dziļumos es nojautu, ka vīrs drīz tiks aizsaukt aizsaulē. Tajā liktenīgajā dienā, dodoties darbā, es izlamāju vīru par to, ka viņš pārradās mājās iedzēris.
Izejot ārā pa durvīm, kāda iekšējā balss mani brīdināja, ka es vairs viņu dzīvu neredzēšu. Es vienkārši sastingu uz vietas. Asaras pār vaigiem un vēlme tūlīt pat apskaut savu vīru un teikt viņam kaut ko labu. Sirds plīsa pušu. Taču saprāta balss, lika mest alā sliktas domas un doties vien darbā. Jo viss taču būs labi.
Kad es atgriezos, vīrs jau bija miris. Viņam bija atrāvušies divi trombi. Pusotru gadu es pavadīju, raudot caurām dienām un naktīm. Nelīdzēja nekādi nomierinoši līdzekļi. Es nevarēju piedot sev to, ka toreiz nesekoju savai sirdsbalsij un neatgriezos mājās.
Vien līdz ar mazbērna piedzimšanu es sāku kaut nedaudz atgūties. Sāku lasīt dažādu literatūru par pēcnāves dzīvi. Palīdzēja arī grāmatas no sērijas „Sargeņģeļu atklāsmes”.
Daudzus līdzīgus stāstus man nācies dzirdēt arī no saviem draugiem un paziņām.
Kapu sētiņa pagrabā
Lūk, ko man pastāstīja mana paziņa Raisa
„Pēc vīra nāves es paliku pavisam viena. Dēls ar ģimeni dzīvo citā pilsētā. Biju daudz raudājusi, bieži devos uz kapiem. Mājās bija pārāk skumīgi, tik vien kā atmiņas par aizgājēju. Tad nu devos uz vasarnīcu. Labi, ka ārā bija vasara, silti, varēju rušināties dobēs, daudz kontaktējos ar kaimiņiem.
Dodoties gulēt, galvā pavidēja doma, ka vajadzētu uzlikt kapu sētiņu, pie reizes arī sev vietu aizņemt. Tik ar naudu tā spiedīgāk.
Taču naktī, sapnī ieraudzīju vīru, kas palūdza, lai nokāpu pagrabā, saka, ka tur stāv kapu sētiņa, viņš pats to metinājis. Pamostoties nospriedu, ka tas viss tik manas iedomas. Priekš kam viņš būtu to sētiņu metinājis? Taču arī nākamajā naktī sapnis atkārtojies.
Palūdzu kaimiņam nokāpt pagrabā. Un kā jūs domājat? Tur tik tiešām stāvēja sagatavota kapu sētiņa, ko uzstādījām uz vīra kapa. Bet es joprojām nespēju aptvert to, ka kaut kas tāds vispār ir iespējams.”
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā