Valentīna mācījās Čeļabinskā, dzīvoja kopmītnēs, bet brīvdienās aizbrauca pie vecākiem uz nelielu pilsētiņu Dienvidurālos. Ceļoja kā vienmēr ar elektrisko vilcienu.
Kādā dienā, kad viņa atgriezās no lielpilsētas dzimtajā vietā, pretī sēdēja jaunais cilvēks, kurš uzmanīgi viņu vēroja.
Viņai šķita, ka ir viņu jau kaut kur redzējusi. Viņš pienāca klāt, un Valentīna saprata, ka tas ir viņas brālēns.
Acīm redzot ģimenes saites lika par sevi manīt, ja jau viņa pēkšņi viņu atcerējās. Pēdējo reizi viņi bija tikušies radinieku kāzās, kad bija vēl pusaudži. Pārsteidzoši, ka arī viņš pazina Valentīnu. Izrādās, brālis ar draugu arī brauca mājās.
Radinieks Valentīnai stādīja priekšā puisi. Viņu sauca Vitālijs. Jaunais cilvēks bija ļoti pievilcīgs: garš, slaids, tumšmatains skaistulis.
Pēc kāda laika viņi sāka nākts pie Valentīnas uz kopmītnēm, sarunājās, devās uz kino, vakaros pastaigājās.
Reiz viņa draugs atnāca viens, un viņi sāka satikties. Viņš bija jau pieaudzis, pieredzējis mīlas lietās, mācēja aplidot: dāvināja ziedus, runāja gudras lietas, veda uz kino. Viņa jau bija parasta meitene – vienkārša sieviete, kuru nebija lutināta ar vīriešu uzmanību.
Un pēkšņi, vienas vakara pastaigas laikā, Vitālijs sāka stāstīt par savām bijušajām meitenēm, par savu ārieni. Valentīnai šis monologs šķita dīvains un aizvainojošs, un viņa puisim par to tiešā tekstā arī pajautāja. Un tad negaidīti viņš veica bildinājumu.
Turklāt viņš paprasīja atbildi uzreiz, neprasot padomu vecākiem. Arī tas viņai šķita dīvaini. Viņa sacīja, ka nepieciešams paziņot tuviniekiem.
Pēc nedēļas Valentīnas vecāki atbrauca uz pilsētu nokārot dažādas lietas. Un Valentīna puisim bez slēptas domas pateica, ka vecāki ieradušies nopirkt krāsu.
Vitālijs kaut kā nesaprotami noteica: “Tātad krāsu?” Acīmredzot viņš nodomāja, ka viņas ģimene sabraukusi gatavoties kāzām. Uz kādu laiku viņš pazuda.
Pēc tam pēc mēneša parādījās, ieradās kopmītnēs, pasauca ārā. Gaidīja ilgi, bet, tā arī nesagaidījis aizgāja prom. Bet Valentīna tā arī pat nenojauta par viņa vizīti, jo bija ciemos pie draudzenes.
Mēneša laikā viņa saprata, ka viņai nepietrūka viņu saziņa. Viņš ne reizi nerunāja par mīlestību, un meitene neko nejuta pret šo skaistuli.
Sirds nebija tik satraukta, lai sacītu: “Ak, šis ir tas cilvēks, ar kuru man ir labi!”
Pēc kāda laika no vienas draudzenes fakultātē Valentīna uzzināja, ka Vitālijs jau bija reiz precējies.
Kāpēc viņam vajadzēja iestāties likumīgās attiecībās vēlreiz, līdz šim brīdim paliek mīkla.
Avots: