Ak, cik daudz strīdu izraisa attiecības starp vīrieti un sievieti – par pienākumiem un tiesībām, par to, kurš kuram sniedz vairāk un vairāk saņem…
Daudzas sievietes visu dzīvi cieš no tā, ka netiek saprastas, netiek novērtētas, nesaņem rūpes, bet vīrieši brīnās – bet kur gan ir problēma? Kas gan viņai mūždien pietrūkst?
Tad nu lūk, mani neattapīgie draugi, skaidroju visu, kā ir…
Dārgie vīrieši, es gribētu palūgt jums tikai vienu vienīgu lietu – esiet īsti vīri!
Aizmirstiet par neseno feminisma dumpi – palīdziet sievietēm nēsāt smagas somas, izmaksājiet kafejnīcās, pirmie atveriet durvis, sargājiet viņas, uzņematies viņu problēmas. Iespējams, jūs sapratīsiet, priekš kam tas viss ir vajadzīgs, un kāpēc tieši jūs, kad kārtējo reizi atgriežoties mājās, tur būs jauki un omulīgi, jūsu atšķirīgo krāsu dvielīši smuki izkārtoti vannasistabā, bet uz galda stāv šķīvis ar gardām vakariņām.
Bet iespējams, kad jums galīgi neveiksies – darbā, biznesā, ar draugiem, bet viņa – jūsu mīļā un labā vienalga būs jums blakus katru dienu – rokas bučos, saritināsies pie kājām un bez apstājas atgādinās, ka jūs vienalga esat pats labākais.
Bet iespējams, jūs redzēsiet, cik daudz veselības un nervu viņa iztērēs, zem sirds nēsājot jūsu bērnu, vai kad pēc 12-26-20 stundu garajām dzemdību mokām, viņa dāvās jums mantinieku.
Esiet labsirdīgāki pret viņu
Pārstājiet reiz aizvainot viņu ar savu lepnību, vīriešu loģiku un sava rakstura spēku. Zvaniet viņai. It īpaši, kad esat sastrīdējušies. Ja vien jūs redzētu, cik rūgti viņa raud pēc tam, kad esat nometis klausuli, vai aizcirtāt durvis.
Nē, nevis skaisti raud, kā to filmās parasti rāda – klusiņām un spilvenā. Bet, lejot gaužas asaras, izsmērējot tās pa nesmuku aizpampušu, sarkanu seju. Viņu var dzirdēt gan ārā, gan blakus dzīvoklī. Viņa gaudo aiz sāpēm, ko jūs viņai nodarāt. Piezvaniet viņai, atgriežaties, atbrauciet. Ņemiet viņu uz rokām un nesiet ārā no šīm bēdām kā no ugunsgrēka.
Nekliedziet un nepazemojiet
Ar saviem vārdiem jūs spējat viņu nogalināt. Viņu – labu, maigu un patiesu. Viņa kļūst dusmīga, cietsirdīga un atriebīga, tikai tāpēc, ka jūs reiz dusmīgi izspļāvāt viņai sejā „kuce!”. Jūs tūkstoš reižu esat nožēlojis pateikto un nodarīto.
Taču tas laiks jau ir pagājis. Kāda daļa no viņas jau ir mirusi, jo jūs pat nespējat iedomāties, cik neizturami sāpīgi dzirdēt no sava mīļota un tuva cilvēka ļaunus vārdus. Pēc tam jūs salīgsiet mieru, tikai viņa vienalga nespēs to aizmirst. Jums neatgādinās, taču pati atkal un atkal atkārtos savā galvā jūsu izteiktos vārdus, apraudāsies vienatnē un sagriezīs sirdi gabalos.
Bet pēc tam jūs, dārgie vīrieši, pēc tam brīnāties, no kurienes viņā ir tik daudz cinisma un vienaldzības. To viņa auž no savas sirds rētām. No rētām, kuras jūs esat tur atstājuši.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
[…] Meitenei, kura uzrakstīja šos zelta vārdus, vajadzētu uzcelt pieminekli! […]