Pēterīti piedzemdēja kaut kāda narkomāne, pamesdama viņu turpat dzemdību namā. Pēc gada viņu adoptēja labvēlīga ģimene, kurā viņš nodzīvoja trīsarpus gadus.
Lasi vēl: Ekstrasenss Šeps publicēja ieradumu sarakstu, kas padara cilvēkus nabadzīgus un nelaimīgus
Viņš gulēja un raudāja bērnunama gultiņā. Viņam, mazajam četrus gadus vecajam Pēterītim, bija bail. Viņš nesaprata, kur pazudusi viņa mamma un tētis.
Mazā sirsniņa aiz sāpēm sarāvās, aizelsies Pēterītis sauca: “Mammīt, mammīt…!” Bet neviens nenāca, visi bērni gulēja, bet audzinātājām nebija laika kārtējā pamestā bērna asarām.
Viņš neko no tā nezināja, bērna atmiņā nekas nebija saglabājies no pirmajiem dzīves mēnešiem. Visi uzskatīja, ka mazulim ir ļoti paveicies, ka uzreiz atradās vecāki, un viņš ar savu maziņo prātu nepaspēja apzināties, ka ir ticis pamests.
Trīsarpus gadus Pēterītis dzīvoja ģimenē, kur mamma un tētis viņu mīlēja…Pēc tam notika negaidīta laime – mamma Ieva pateica, ka viņam būs brālītis vai māsiņa. Pēterītis priecājās, pat nesapratis par ko. No šīs dienas viss mainījās. Viņš sāka sajust, ka mammai nav vajadzīgs, bet tēti vispār kaitina. Puisēns visiem spēkiem centās savu mammīti iepriecināt, apķēra viņu, līda klēpī, bet Ieva sāka attālināties no bērna.
Andris, Ievas vīrs, vienmēr bija pret adopciju. Viņš nesaprata, kā var izjust mīlestību pret būtni, kurai nav nekāda sakara ar viņu. Bet sieva bija tādā izmisumā, ka nespēja piedzemdēt viņam bērnu. Un beigu beigās viņš ļāvās pierunāties. “Es ceru, ka viss būs labi”, – viņš teica. Ceru…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā
[…] Lasi vēl: Puisēns no bērnunama katru nakti raudāja savā gultiņa un skaļā balsī sauca mammu ar tēti […]