Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc mūsu bērni nevēlas ar mums pavadīt kopā laiku?
Iespējams, tāpēc, ka, kaut kad, kad viņi bija mazi, mēs neatradām laiku, lai vienkārši pabūtu ar viņiem, noliekot malā visas savas lietas? Bērnības, tā ir pati jūtīgākā un ievainojamākā cilvēku dzīves daļa.
Un, ja mēs pirmajā vietā liekam ikdienas rūpes, nevis mūsu bērnu vajadzības, tad vai pēc tam mums ir tiesības pieprasīt, lai bērni veltītu mums laiku? Laist pasaulē bērnu un viņu nodrošināt nenozīmē viņu uzaudzināt. Un, arī dot viņam nepieciešamas materiālās lietas nenozīmē bērnu audzināšanu. Bērniem nav nepieciešama audzināšana. Viņiem ir nepieciešama mīlestība.
Mani bērni vēlas pavadīt katru vakaru ar mammu un tēti, jo viņiem patīk būt kopā ar vecākiem. Kāpēc? Ļaujiet man pastāstīt.
Mūsu bērniem ir 10, 7 ar pus, 6 un 4 gadi. Ziniet, mūsu septiņgadīgais dēls katru nakti lūdz, lai nolieku viņu gulēt un paguļu ar viņu kopā.
“Mammīt, tu noliksi mani gulēt?”
Un man skumji domāt par to, ka tik bieži citus vakarus ar atbildēju:
“Tikai uz sekundīti, dārgais. Man jāpārliecinās, ka tavi brāļi un māsas ir aizmiguši. Man jāsakopj virtuve. Man jāpastrādā ar saviem darba pierakstiem. Tētis un es plānojam pavakariņot.”
Neatkarīgi no iemesla mēs visi sakām vienu un to pašu:
“Tikai uz sekundīti. Ir citas svarīgākas lietas.”
Zinu, zinu, daudzi noteikti teiks, ka nevar pieradināt bērnu, ka guli ar viņu kopā katru nakti.
“Iedosi mazo pirkstiņu – nokodīs visu roku”. Mēs domājam, ka pagulēsim tikai 5 minūtes, viņi gribēs 20. Mēs gulēsim 20, bērni prasīs 40.
Bet… ziniet ko? Dažus gadus atpakaļ mūsu ģimenes draugs pēkšņi nomira miegā. Nedēļu vēlāk citā pilsētā septiņgadīgs puisēns pēkšņi nomira, kamēr spēlējās pagalmā. Man par to ir grūti domāt, runāt un rakstīt.
Tagad kad mans dēls prasa “Mammīt, paguli ar mani” – tas ir pats labākais, kas vakar vakarā notikt. Tāpēc, ka es dzirdu tās detaļas, kuras septiņgadīgi bērni vairāk nestāsta savām mammām.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā