Tad man parādījās tūskas, toksikoze un pārējie grūtniecības „jaukumi”. Es vairs nespēju gatavot brokastis kā agrāk, es pat nespēju skatīties uz ēdienu, visu laiku sēdēju tualetē. Mums nācās pilnībā atteikties no seksa, jo dzemdes tonusa dēļ es to nedrīkstēju. Mans garastāvoklis mainījās no laimīgiem smiekliem līdz histēriskām asarām, un vakaros mēs vairs nevarējām skatīties filmas, jo es raudāju, ieslēgusies guļamistabā.
Kad es biju 5 grūtniecības mēnesī, vīrs pateica, ka vēlas aiziet. Ka viņš ir noguris no šādas dzīves un ir kļūdījies brīdī, kad izdomāja, ka viņam ir vajadzīgs bērns, viņš vēl nav gatavs kļūt par tēvu. Un aizgāja.
Lasi vēl: Valtera līgava Kristīne šaubās vai vajadzēja pēdējo operāciju, iespējams viss nebūtu šādi noticis
Un ko lai es tagad daru? Jo šīs bērns man nav vajadzīgs bez vīra! Es gribēju dzemdēt viņu savam mīļotām vīrietim, nevis sev vai tāpat vien. Kur es likšos ar bērnu, bez darba un bez sava mitekļa? Vai man atgriezties pie vecākiem? Bet mēs esam sastrīdējušies, neviena cita, izņemot manu mīļoto, man nav. Rīt es gribu doties uz slimnīcu un pajautāt, vai viņi var izraisīt man priekšlaicīgas dzemdības. Jo abortam jau par vēlu.
Autore: Aija
Avots: