Man bijis pats mīļākais vīrs pasaulē. Tiklīdz es ieraudzīju viņu darbā, uzreiz sapratu, ka gribu kļūt par viņa sievu. Tā no mana klienta viņš kļuva par manu vīrieti. Un viss bija lieliski, kamēr es nepaliku stāvoklī.
Mēs nodzīvojām kopā 9 ilgus un laimīgus gadus. Pēc kāzām es aizgāju no darba, lai gādātu par mūsu ģimenes pavarda siltumu un mājīgumu, bet vīrs turpināja pelnīt naudu, kuras pilnībā pietika pārticīgai dzīvei. Savs dzīvoklis viņam jau ir bijis, tāpēc es uzreiz tajā ievācos un ķeros pie savas kārtības ieviešanas.
Burtiski pusgada laikā dzīvokli nemaz nevarēja pazīt, tik ļoti tas bija pārvērties. Jauni dīvāna spilventiņi, jauni aizkari, skaists galdauts. Man patika būt mājsaimniecei un sagaidīt mīļoto no darba.
No rītiem es cēlos 2 minūtes ātrāk par viņu, lai izceptu viņam biezpiena plācenīšus, pankūkas, izvārītu kafiju. Šāda ģimenes idille atgādina atgādināja man amerikāņu filmas, un es ļoti baidījos to pazaudēt, tāpēc izsvītroju ārā no savas dzīves visas draudzenes un radiniekus, kas to tik vien darīja, ka skandināja, ka sievietei jābūt pašpietiekamai un neatkarīgai un ka nedrīkst pārvērsties par mājas kluksti.
Bet vakaros mēs ēdām pie skaisti uzklāta galda, skatījāmies filmas un nodarbojāmies ar seksu. Es biju laimīga. Pēc gada tas viss bija nedaudz apnicis, un vīrs piedāvāja iegādāties suni vai kaķēnu. Es biju ļoti priecīga.
Tā mūsu mājās uzrādās Vinnija. Tagad man kļuva daudz jautrāk. Pavisam nemanot pienāca laiks padomāt par bērniem. Kārtējā pieņemšanā ginekoloģe pateica man, ka olšūnu paliek aizvien mazāk, un ir pienācis laiks beidzot saņemties bērnam.
Es pateicu to vīram, viņš piekritis, un mēs ķeramies pie lietas. Tagad, kad viņš gāja uz darbu, es sēdēju bērnu internetveikalos un iztēlojos, cik jauka mums būs bērnistaba, cik smuki es ģērbšu savu lellīti…
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā