Bijušais cietumnieks slepus naktī ielavījās pie paralizētas kundzes. No rīta viņas dēls bija vienkārši šokā par notikušo

Vecenīte vārdā Ņura pamodās šaurā un tumšā istabiņā. Viņa ar ilgām paskatījās uz mazo lodziņu kas bija aizklāts ar vecu aizkaru. Sieviete domāja, kā ir tagad, tur uz ielas? Vai ir pienācis pavasaris? Vai vīrs un vedekla ir uzrakuši dārzu?

Lai gan kāpēc viņiem būtu jāraizējas ar vecās sievietes dārzu, jo viņi tā vien nevar sagaidīt, kad viņa dosies aizsaulē? Nākamā diena neko labu nesolīja. Viņa jau vairāk nekā divas nedēļas nekustīgi gulēja. It kā pieķēdēta pie gultas, sajūtot, ka nevienam nav vajadzīga. Taču viņa nemaz nebija tik veca – nupat nosvinēja 68. dzimšanas dienu. Priecājās, ka Dievs devis tik ilgus gadus.

Tā nu večiņa dzīvoja. Reiz nesa ūdeni no sūkņa uz ielas. Bet ak nelaime – ļoti neveikli paslīdēja! Sieviete nokrita un smagi sasitās, tik tikko aizrāpoja līdz mājai. Ar grūtībām viņa tika līdz gultai un sazvanīja dēlu. Bet jau pēc dažām stundām viņa sajuta ledainumu rokās un kājās. Nezināma slimība bija piemeklējusi vecmāmuļu – viņa nevarēja pat pakustēties. Dēls Sergejs ieradās pie viņas no pilsētas. Bet māte guļ nekustīga un tikai izdod govs maušanai līdzīgas skaņas. Dēls saķēra galvu, nolēma saukt palīgā sievu. Baba Ņura priecājās, jo viņi kopā, iespējams, izdomās kaut ko, kas viņai palīdzētu. Gan jau divatā ātri izgudros, kā viņu ārstēt, un noteikti atradīs labus speci\alistus.

Bet vedekla Viktorija nemaz nesteidzās doties pie vīramātes uz ciemu. Tikai divas dienas vēlāk viņi parādījās uz sliekšņa kopā ar savu meitu. Vedekla veltīja vecajai kundzīte niknu skatienu, dusmīgi pašķielēja un teica, kā vīramāte ir “aizspēlējusies”. Viņa taču visu laiku “gāja kā tanks”, bet tagad apgūlusies gultā kā baļķis! Viktorija piebilda, ka ar vīramāti ir tikai vienas vienīgas problēmas.

Un tad viņi ieslēdzās ar Sergeju virtuvītē un sačukstējās. Lai kā arī Baba Ņura neklausītos, viņa neko nesadzirdēja. Un tad iznāca no virtuves sievietes dēls. Viņa seja bija tumšāka par mākoni. Viņš ar žēlumu paskatījās uz nekustīgo māti, tad apskāva viņu un paņēma vecenīti rokās.

Baba Ņura priecājās, ka tagad dēls viņu nogādās slimnīcā. Bet tā nenotika! Dēls aizveda mammu uz aukstu piebūvi, iekārtoja uz cietas estakādes gultas. Viņš aizsedza logu bez stikla ar vecu lupatu un teica: lai māte te guļ, kamēr nomirst.

Galu galā viņu ārstēt ir bezjēdzīgi, sirmgalvei tas vairs neko nepalīdzēs. Lūk, tā Baba Ņura guļ, lamā pati sevi par muļķību. Un domās velta savam dēlam nelaipnus vārdus. Viņa nesaprata, kāpēc viņš tā rīkojas un kāpēc kļuvis tik nežēlīgs. Galu galā viņa taču viena pati audzināja Sergeju un nekad viņam neko nežēloja. Lai viņam nekā netrūktu, sieviete bez atpūtas strādāja divos darbos. Kad dēls devās uz pilsētu mācīties, viņa dabūja arī apkopējas darbu ciema padomē, lai viņam palīdzētu ar finansēm.

Dēla kāzas

Viņa pati samaksāja arī par dēla kāzām ar Viktoriju. Baba Ņura nebija sajūsmā par savu vedeklu, viņa šķita pārāk augstprātīga un lepna. Viņa nevēlējās sadraudzēties ar vīramāti, skatījās uz viņu no augšas, uzskatīja sevi par pārāku, jo bija no pilsētas. Tiesa, atklātos konfliktos un naidpilnās attiecībās Viktorija ar vīramāti neielaidās. Viņa nodeva sveicienus ar sava vīra starpniecību, taču nesteidzās apmeklēt veco dāmu. Vīramāte jaunajam pērim neuzspieda ciemošanos un neuzbāzās ar saviem padomiem. Un tikai divas reizes pabija pilsētā pie dēla – vienu reizi kāzās un otru reizi – kad piedzima metiņa vārdā Kristīna.

Sergejs dzīvo kopā ar savu ģimeni, kāpēc gan mātei viņai būtu jāpinas viņiem pa kājām? Dēls neatteicās no mātes palīdzības, vienmēr paņēma viņas vasarnīcā izaugušos dārzeņus un augļus. Māte zināja, ka Sergejs cenšas uzkrāt naudu hipotekārajam kredītam un nopirkt savu dzīvokli, jo ģimenei bija apnicis mētāties pa īrētiem dzīvokļiem.

Taču viņa pat nespēja iedomāties un nojaust, ka viņas pašas dēls nolems viņu nogalināt, lai pārdotu māju. Galu galā sanāca tā – dēls atteicās viņu ārstēt un tikmēr pēc vedeklas ieteikuma meklēja pircējus tēva mājai. Baba Ņura guļ piebūvē, bet pagalmā dzird citu cilvēku balsis. Viktoriju trallina kā lakstīgala, izrāda potenciālajiem pircējiem māju, nekaunoties no slimās vīramātes, steidzina mitekļa pārdošanas lietas.

Tā lūk, večiņa caurām dienām raud, viņai žēl sevis, savas mājas, pārdzīvo dēla nepateicību. Nu, vismaz viņi neaizbrauca un nepameta veco sievieti vienu. Protams, viņi kaut kā par viņu rūpējās, dažreiz arī pabaroja. Bet bija skaidri noprotams – viņi gaida, kad vecā sieviete beidzot atdos savu dvēseli Dievam.

Pa to laiku šķita, ka vecmāmuļa sajutusies nedaudz labāk, atgriezusies balss un runas spējas. Tad arī roku pirksti kļuva kustīgāki. Baba Ņura priecājas un tajā pašā laikā šausminājās, baidoties atzīt dēlam, ka viņai ir kļuvis labāk. Vedeklai tās būs sliktas ziņas. Un tad nav zināms, ko dēls ar sievu izdomās, lai omīti aizsūtītu uz viņpasauli.

Tā arī guļ un klusē. Tikai čukst lūgšanas un cer uz brīnumu. Un tad pēkšņi notika nelaime – mazmeita Kristīna saslapināja kājas un viņai pacēlās temperatūra. Visu vakaru vecenīte klausījās, kā aiz sienas strīdas viņas dēls un vedekla. Bērns jāārstē, bet kur tad vest ar tādu temperatūru? Tāpēc Viktorija nolēma vismaz uzaicināt vietējo feldšeri, kurš strādāja lauku pirmās palīdzības punktā. Lai viņš izmeklē meiteni, izraksta nepieciešamās zāles. Babas Ņuras noskaņojums bija galīgi sasķobījies. Viņa gulēja un domāja, kas tie par cilvēkiem, jo viņai pagrabā taču ir daudz krājumu – tur ir gan medus, gan aveņu ievārījums. Un ir arī pirts un slotas. Kāpēc ārstēt bērnu ar ķīmiskiem preparātiem?

Bet kā var uzticēties vietējam feldšerim? Galu galā bija zināms, ka viņš kādreiz sēdējis cietumā, bet neviens nezināja sīkāk, kāpēc un kā. Vīrietis bija pilnīgi sirms, lai gan pēc izskata nevarēja dot vairāk par 35 gadiem. Ciema padomes vadītājs bija spiests negribot pieņemt viņu darbā. Vietējā ciematā algas bija niecīgas, un pirmās palīdzības punkts drīzāk bija nosaukums, nevis slimnīca. Tā bija noplukusi ēka bez apkures. Pilsētas speciālisti te nepalika, pāris dienu pastrādāja un aizlaidās. Bet feldšerim Nikolajam nebija kur bēgt! Ar tik tumšu pagātni viņš nekur nebija gaidīts. Tāpēc viņš arī iekortelējās šajā ciematā. Darbs nav putekļains, zināma alga arī ir. Cieminieki gan bieži nesteidzās meklēt viņa palīdzību, cenšoties paši ārstēties ar tautas līdzekļiem.

Un Baba Ņura pati būtu ļoti ātri izārstējusi savu mazmeitu, ja vien nekustīgi negulētu uz gultas. Sergejs devās pie feldšera, kas viņu mājā pabija ļoti īsu laiku. Pēc tam dēls pieveda ārstu pie vārtiem. Pagalmā medicīnas speciālists pavaicāja, kur tad esot mājas saimniece.

Vecajai sievietei ļoti gribējās kliegt, ka viņa ir šeit, bet nekas neizdevās. Viņa varēja tikai nomest dzelzs krūzi uz grīdas un radīt lielu troksni. Bet dēls ātri novērsa ārsta uzmanību, sāka stāstīt, ka viņa māte ir nogurusi un slima, esot pēc pašas vēlēšanās nolēmusi doties uz pansionātu. Un tagad viņa atrodas pilsētas pansionātā ļoti labos apstākļos.

Vai brīnums atnāks?

Lūk, guļ un klusē. Tikai čukst lūgšanas, bet cer uz brīnumu. Un tad pēkšņi notika nelaime – mazmeita saslapināja kājas un viņai pacēlās temperatūra. Visu vakaru večiņa klausījās, kā aiz sienas strīdas viņas dēls un vedekla. Bērns jāārstē, bet kur tad vedīsi ar tādu temperatūru? Tāpēc Viktorija nolēma vismaz uzaicināt vietējo feldšeri, kurš strādāja lauku pirmās palīdzības punktā. Lai viņš apskata meiteni un izraksta nepieciešamās zāles. Babai Ņurai garastāvoklis bija pilnībā zudis. Viņa gulēja un domāja, kas tie par cilvēkiem, jo viņai taču pagrabā ir daudz krājumu – medus un aveņu ievārījums. Un ir arī pirts un slotas. Kāpēc dot bērnu bendēt ar ķīmiju?

Bet kā tu vari uzticēties viņu vietējam feldšerim? Galu galā viņš kādreiz ir sēdējis cietumā, bet neviens nezina sīkāk, kāpēc un kā. Viņš bija viss sirms, lai gan pēc izskata nevear dot vairāk par 35 gadiem. Ciema padomes vadītājs bija spiests viņu vest uz darbu, negribot. Viņu ciematā alga bija niecīga, un pirmās palīdzības punkts drīzāk bija nosaukums, nevis slimnīca. Tā bija nopostīta māja bez apkures. Pilsētas speciālisti te nepalika, pāris dienas pastrādās, un devās prom. Bet Nikolajam nav kur bēgt! Ar tik tumšu pagātni viņš nekur nebija gaidīts. Tāpēc arī viņš šeit ciematā ir iesēdējies. Ciema cilvēki gan nesteidzas meklēt palīdzību, bet cenšas ārstēties ar tautas līdzekļiem.

Un Baba Ņura būtu ļoti ātri izārstējusi savu mazmeitu, ja viņa nebūtu uz gultas. Sergejs devās pie ārsta, bet viņš viņu mājā uzturējās ļoti īsu laiku. Pēc tam dēls veda ārstu pie vārtiem. Pagalmā feldšeris prasīja, kur tad pati mājas saimniece? Vecā sieviete ļoti gribēja kliegt, ka viņa ir šeit, bet nekas nenotika. Viņa varēja tikai nomest dzelzs krūzi uz grīdas un radīt lielu troksni. Bet dēls ātri novērsa ārsta uzmanību, sāka stāstīt, ka viņa māte ir nogurusi un slima, ka viņa pēc pašas vēlēšanās esot nolēma doties uz pansionātu. Un tagad viņa atrodas pilsētas pansionātā ļoti labos apstākļos.

Te uz sliekšņa parādījās saniknots dēls. Viņš sāka kliegt uz savu māti, jautājot, kāpēc viņa piesaista sev uzmanību? Apsaukāja māti par vecu muļķi, kas sarīkojusi troksni. Baba Ņura sāka klusi raudāt un māt ar galvu. Vecā sieviete nobijās, ka dēls viņu tūdaļ pat iekaustīs. Šoreiz, paldies Dievam, gan iztika bez vardarbības.

Bet naktī Baba Ņura pamodās no nesaprotamas kņadas pie skapja durvīm. Viņa gribēja kliegt no bailēm, bet rīkle bija pilnībā paralizēta. Un, kad gara auguma vīrietis ienāca viņas būcenītī viņa gandrīz zaudēja samaņu no bailēm. Nelūgtais viesis lukturīti tik vien kā iespīdināja viņai sejā un apsēdās uz gultas malas. Tad viņš klusi jautāja večiņai, kāpēc viņa te ir un kas notiek? Sieviete atpazina fedšera Nikolaja balsi un aiz prieka satvēra viņu aiz rokas. Viņa īsi pastāstīja par savu slimību. Bet viņa neklusēja arī par to, kādas nelietīgas domas lolo viņas dēls.

Feldšeris padomāja

Feldšeris nedaudz padomāja, pakasīja galvu. Tad uzmanīgi apgrieza veco sievieti otrādi, aptaustīja viņas muguru un muguras lejasdaļu. Baba Ņura tik tikko atturējās no kliegšanas. Bet Nikolajs, šķiet, bija apmierināts. Pamanīja tikai viņas asaras. Tad viņš klusi jautāja, vai viņa vēlas atkal piecelties un staigāt? Vecā sieviete apstiprinoši pamāja ar galvu. Bet vīrietis pauda, ka tad viņai jābūt pacietīgai Tad viņš sāka maigi masēt viņas muguru gar mugurkaulu, pakāpeniski palielinot spiedienu, velkot ādu un mīcot skriemeļus. Sākumā sieviete tik tikko spēja novaldīt asaras no sāpēm. Bet tad piecieta tās un iekoda pirkstā, lai nekliegtu.

Masāža ilga stundu, feldšeris bija pat nosvīdis. Un tad viņš rūpīgi ietina veco sievieti segā un nogurušā balsī lika viņai tagad atpūsties, solot, ka no rīta atvedīs rajona policistu, jo viņas dēls ir rīkojies ļoti ļauni. Tā nedrīkst attiekties pret savu māti! Bet par viņas veselību nav ko uztraukties – tikai vienīga problēma: saspiests nervs. Un mediķis apsolīja, ka sieviete vēl ilgi būs sprigana un turpmāk varēs kustēties bez grūtībām. Vecmāmuļa iegrima dziļā miegā. Pirmo reizi pa ilgiem laikiem viņa gulēja dziļi un mierīgi. Un no rīta viņa redzēja sapni – it kā viņa būtu aizgājusi uz tirgu iepirkties un dzirdējusi cilvēku balsu čalas.

No rīta, kad vecenīte atvēra acis, balsu dūkoņa neatkāpās. Izrādījās, ka viņas pagalmā bija sanākuši daudzi cilvēki. Dēls kliedza, lai visi iet ārā no pagalma, bet Viktorija bļāva, ka visus iesūdzēs tiesā. Un tikai Nikolajs mierīgā balsī pieprasīja atvērt piebūvi. Baba Ņura satraucās, nolaida kājas no estakādes gultas. Galu galā, ja durvis tagad tiks atvērtas, viņa būs cilvēku priekšā vienā naktskreklā. Bet kāds kauns tas būs! Vecā sieviete pieskrēja pie pakaramā, lai ietītos šallē. Un tad viņa atcerējās. Ir pienācis laiks nostāties uz savām kājām! Jā, ne tikai stāvēt, bet arī ātri un pārliecinoši pārvietoties

Vecmāmuļa pārmeta krustu. Un tajā brīdī durvis plaši atvērās, bet uz sliekšņa parādījās pārsteigts rajona policists. Viņam bija teikts, ka dāma mājās pilnīgi nespēj staigāt. Bet viņa stāv uz savām kājām un pat met krustus! Es paskatījos uz feldšeri, viņš arī stāvēja un smaidīja, neticot savām acīm. Galu galā viņš nebija iedomājies, ka palīdzēs tikai viena masāža. Viņš metās pie vecās sievietes, palīdzēja viņai ārā no būceņa. Kad viņa izgāja pagalmā, dēls un vedekla sastinga. Bet pēc tam viņi steidzās iekšā mājā. Baba Ņura sāka skaidrot, ka viņas dēls vienkārši ieradies ciemos. Bet tagad viņš dodas uz savām mājām.

Paziņojumu policijai viņa nerakstīja, žēl bija dēla. Viņa tikai norādīja uz durvīm un teica, lai nekad viņu vairs nekad neapmeklētu. To, kas noticis, nav iespējams piedot pat viņa pašas dēlam. Sergejs un viņa ģimene steidzās doties projām, lai māte nepārdomātu un nevērstos tiesībsargājošajās instancēs.

Lasi vēl: 65 gadus veca sieviete pārcēlās uz pansionātu, bet tad uzzināja par grūtniecību. Ir grūti noticēt kas notika tālāk

Kad vecenīte palika viena, viņa apsēdās virtuvītē, uzvārīja sev tēju un kļuva skumja. Laikā, kad viņa bija uz gultas, dēls un vedekla bija pilnībā nolaiduši viņas omulīgo miteklīti. Tas bija tā piegružots bija tā, ka viņa nespēja visu iztīrīt pat mēneša laikā. Sēdēja un domāja, ko darīt vispirms. Un tad pie durvīm pieklauvēja. Mājā ienāca garš sirms vīrietis. Nikolajs! Vecā sieviete bija sajūsmā un ar smaidu piesteidzās pie mīļā ciemiņa. Bet viņš večiņu apskāva un teica, ka viņa pārāk ātri esot metusies darbos, jo vēl kādu laiku vajadzētu pastaigāt ar spieķi.

Tad viņš piedāvāja viņai vēl dažas masāžas sesijas. Bet vecā sieviete atmeta ar roku un teica, ka būtu daudz labāk, ja vīrietis viņai palīdzētu ar mājokļa tīrīšanu. Nikolajs paskatījās apkārt un atrotīja piedurknes. Tīrīšanas darbi ilga vairākas dienas. Un vakaros Baba Ņura cienāja savu dārgo viesi ar gardiem pīrāgiem un ievārījumu. Pēc darba viņš vienmēr ienāca pie tantiņas un iepatikās viņai no visas sirds. Ak, kungs, kā vecenīte priecājās par viņa vizītēm!

Viņai patika šis garais vīrietis ar pelēkām acīm. Lai gan viņš bija jauns, izskatījās skumjš, kā cilvēks ar grūtu likteni. Un kas par to, sēdējis cietumā? Dvēsele palikusi tīra! Bet viņas miesīgais dēls, kaut arī bija tīrs likuma priekšā, tomēr neizturējās pret māti kā pret cilvēku. Lūk, ej un atkod, kurš tad ir tavs patiesais labvēlis!

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

COMMENTS

Pievienot komentāru