Jebkura psihologa praksē ir neskaitāmi vecāku lūgumi palīdzē ar problemātiskiem bērniem. Bet vai tiešām pastāv šādi te problēmbērni? Uz šo jautājumu ir viena vienīgā atbilde – nē!
Ir tikai un vienīgi problemātiski vecāki. Bet bērns vienkārši ir ģimenes spogulis, ieskatoties kurā, atspoguļojas viss: vecāku personīgās problēmas,laulāto attiecību problēmas, bērnu un vecāku attiecības, pretrunības un konflikti. Turklāt šis ir greizais spogulis – un tā greizums izpaužas kā nevaldāma un negatīva bērna uzvedība.
Tomēr reizēm šādas izpausmes var mīkstināt vai pat likvidēt vispār. To sekmē gan pozitīvas pārmaiņas ģimenes savstarpējās attiecībās, gan arī darbs vecāku personīgajām un savstarpējām problēmām. Tomēr tas diemžēl notiek visai reti. Jo nospiedošais vairums vecāku nevēlās nedz atzīt, nedz strādāt pie saviem trūkumiem. Visai bieži viņi pieprasaveikt darbu bērna uzvedības labošanā. Lūk, vien daži „problēmvecāku” daudzveidības piemēri:
„Dāsni” vecāki
Viņu dzīves moto ir „Manam bērnam nekad un nekā netrūks!” Starp citu, starp tiem ne vienmēr ir tikai patiesi pārtikuši cilvēki, pat gluži otrādi, starp tiem parasti ir cilvēki ar vidējiem, vai pat zemiem ienākumiem. Tomēr viņi uzskata, ka, ja bērnam kaut ko sagribas, viņam noteikti jādabū kārotais, neatkarīgi no tā, vai tas viņa ir vai nav vajadzīgs.
Šādi vecāki jēdzienu mīlēt aizstāj ar jēdzienu nopirkt. Tā vietā, lai veltītu bērnam uzmanību, dāvāt viņam savu sabiedrību, apdāvināt ar mīlestību, dāvāt siltumu un maigumu, viņi pērk savam bērnam pēc iespējas dārgāku rotaļlietu, nolīgst „pašu profesionālāko” aukli vai guvernanti (lai bērns intelektuāli attīstītos un būtu labi audzināts), tāpat var nopirkt privātskolotāju, treneri, psihologu un ārstu.
Un tad mierīgi sākt domāt, ka nu jau bērnam ir pilnīgi viss, un beidzot var ķerties klāt naudas pelnīšanai, jo bērnam augot, pieaugs arī viņa vajadzības. Jo būs vēl nepieciešams iegādāties mašīnu, dzīvokli, apmaksāt prestižu augstskolu un vēl daudz ko citu, kas noteikti nepieciešams bērna personības veidošanai.
„Satraukti” vecāki
Šiem vecākiem visas domas par bērnu ir piepildītas ar satraukumu un bailēm. Jo bērns tak var saaukstēties, var sasisties, viņam var piemesties spalīši, viņš var sabīties. Un, kas ir pats pārsteidzošākais, bērns, it kā samierinoties ar nenovēršamo, tik tiešām saaukstējas, viņam atrod spalīšus, vai arī viņam mūždien ir bail – no tumsas, ārstiem, dzīvniekiem. Taču pašas briesmīgākāsir bailes, ka bērnam var aut kas nesanākt. Bet ja var nesanākt, tad viņam noteikti jāpalīdz1 Un palīdz, palīdz un to tik vien dara, ka palīdz.Šāda tipa vecākiem nāktu par labu izlasīt Anatolija Ņekrasova grāmatu „Mātes mīlestība” un padomāt pie jautājuma „No kurienes radies teiciens „memmes dēliņš” vai „tētuka meita”?”
„Pārguruši” vecāki
Šie vecāki saguruši vēl pirms bērna ienākšanas ģimenē. Reiz ņemot par pamatu savas personīgās ilūzijas attiecībā uz ģimenes dzīvi un bērna audzināšanu, bet realitātē, saskaroties pēc pašu viedokļa ar „sūru un grūtu ikdienu”, un līdz ar to arī acumirklī zaudē visu interesi pret laulības dzīvi un sava bērna audzināšanu.
Par šādu vecāku atslēgas frāzēm kļūst „Neskrien!”, „Nelien!”, „Nedari to!”, „Nedari šito!”, „Tu man jau esi apnicis!”, „Tūlīt es tevi sodīšu!”. Bet kronis visam „Esmu no tevis noguris!” Vienmēr atceraties, a pats briesmīgākais bērnam, tāpat arī pieaugušajam ir otra cilvēka nevērīga attieksme. It īpaši, ja tas ir pats tuvākais, radniecīgais cilvēks. Un lai izpelnītos uzmanību, bērns gatavs uz visu. Viņam ir dzīvībai svarīgi, lai vecāki pievērstu viņam uzmanību. Un vienalga, vai tā būs negatīva, vai pozitīva.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā