Vecāki – „perfekcionisti”
Viņu moto ir: „Tev jābūt pašam labākajam!” Šādiem vecākiem, kā likums, ir divas augstākās izglītības, un, sapņojot aizstāvēt savu disertāciju, viņi, labākajā gadījumā, strādā par kādas katedras asistentiem. Tai pašā laikā savu bērnu viņi cenšas iekārtot pašā prestižākajā bērnudārzā, lai tajā noteikti būtu padziļināta svešvalodu mācība un Lobačevska ģeometrija. Bet labas skolas dēļ viņi būs gatavi pārvarēt jebkādus šķēršļus. Un protams, viņi uzskata, ka jāmācās ir tikai un vienīgi teicami.
Vecāki – „neveiksminieki”
Lai arī cik paradoksāli tas nebūtu, no pirmā acu uzmetiena varētu šķist, ka šie vecāki ir sasnieguši ļoti daudz. Tomēr ieskatoties, var ieraudzīt kaut kādu nerealizētu vēlmju zīmogu.
Profesionālais sports, lielā skatuve, modeļu bizness, mākslasdarbu personālizstādes – tas viss neliek mieru ambiciozajiem tēviem un mammām. Kādreiz viņu pašu slinkums, motivācijas vai atbalsta trūkums kopā ar citiem ne mazāk „objektīviem” iemesliem neļāva viņiem to visu sasniegt. Toties tagad viņi noteikti „dāvās” vai „iepotēs” šo sapni saviem bērniem.
Un galu galā viņu bērni spiesti nevis vienkārši censties, bet gan nopietni strādāt pie šāda sapņa realizācijas, aizmirstot un atzīstot par pilnīgi neinteresantiem visierastākās bērnu aizraušanās, hobijus un izklaides. Un ja vien viņiem kaut kādā veidā izdosies izvairīties no nervus sistēmas pārslodzes, neirozēm un psihosomatiskām problēmām, viņiem tomēr ir reāla iespēja īstenot savu, bet precīzāk sakot savu vecāku sapni.
Vecāki – „spekulētāji un manipulatori”
Šādiem vecākiem bērns kalpo kā iedarbības instruments, ar ko ietekmēt apkārtējos: laulāto, vecākus, citus radiniekus. „Tas ir vajadzīgs nevis man, bet gan bērnam!”. Un jo bezpalīdzīgāks un psihosomatiski novājināts ir bērns, jo lielākās iespējas ar viņa palīdzību ietekmēt citus. Reizēm šādi vecāki tādējādi cenšas saglabāt destruktīvu ģimeni, apvienojot visus ar bērna problēmām.
Lasi vēl: Domājat vasara jau klāt? Nekā nebija! Šonedēļ gaidāmas salnas
Un ir tikai likumsakarīgi, ka, jau kopš pašas bērnībās atrodoties kopā ar vecākiem, kam ir augstākminētās problēmas, kas nekādīgi nesekmē psiholoģisko komfortu, mūsu bērni cenšas izveidot savus aizsargmehānismus. Bet vecāki, savukārt skaļi saka sev un apkārtējiem, ka viņiem ir problēmbērns. Un neviens pat neuzdrošinās pats sev uzdot jautājumu „Bet, var būt mēs paši esam problēmvecāki?”
Avots: