Olga un Maksims dzīvoja civillaulībā. Meitene turpināja cerēt, ka vēl nedaudz un Maksims lūgs viņu precēties. Bet laiks pagāja, un Maksims nesteidzās.
Pēkšņi meitene uzzināja, ka ir stāvoklī. Olga bija septītajās debesīs! Visbeidzot, Maksima viņai izteiks bildinājumu, un viņi kļūs par īstu ģimeni. Olga jau izdomāja bērna vārdu, un nevarēja sagaidīt, kad Maksims pārnāks mājās no darba. Kad puisis ieradās, meitene pastāstīja viņam lieliskās ziņas. Bet kaut kā viņa acīs neredzēja prieku.
Vīrietis devās uz balkonu un, atgriezies, sacīja: “Tu pati taču saproti, ka ir pāragri dzemdēt bērnu. Galu galā mēs vēl gribējām padzīvot sev. Es neesmu gatavs būt tēvs.” Olga nespēja noticēt savām ausīm. Visas viņas cerības un sapņi sabruka vienā sekundē.
Meitene nespēja aizturēt asaras. Nomierinoties, meitene sacīja: “Ja tu nevēlies šo bērnu, es dzemdēšu pati!” Tajā pašā vakarā Maksims sakravāja savas mantas un aizgāja. Olga joprojām nespēja noticēt, ka tas notiek ar viņu.
Bet tomēr meitene cerēja, ka Maksims pārdomās un atgriezīsies. Bet pagāja vairāki mēneši, un no Maksima nebija ne ziņas, ne miņas. Meitene turēja sevi rokās, jo zināja, ka nav viena, un mazuļa sirds pukst viņā. Zvanīja telefons. – Olga, sveika! Kur tu esi pazudusi, ejam pastaigāties, pasēdēsim kafejnīcā.
Meitene atteicās, un ko draudzene teica, ka tūlīt atnāks. Kad ieradās draudzene, viņa teica, ka redzēja Maksimu ar jaunu aizraušanos. Olga neparādīja, ka viņai sāp, un teica: – nu labi, dodamies uz to tavu kafejnīcu!
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā