Bērni šajā pasaulē ierodas ar savu misiju un nozīmi – katrs cilvēks mazliet izmaina šo pasauli.
Lasi vēl: Viņi apglabā dzīvus savus radiniekus! Būsiet šokēti, uzzinot patieso iemeslu
Viņš atnāks tieši tad, kad jums vajadzēs, un tieši tāds, kāds jums viņš būs bijis vajadzīgs. Ja jums būs dēls, tas nozīmē, ka dzīve jums sniedz visas tās mācības, kādas spēs sniegt dēls. Ja būs meita, tad dzīve jums sniegs tās mācības, kuras var sniegt meitas audzināšana.
Meitenīte vai puisītis, skaļais vai klusais – tas ir tas, kas jums pašlaik dzīvē ir vajadzīgs visvairāk. Pieņemiet savu bērnu sniegtās mācības ar mīlestību un pateicību. Katram bērnam ir sava nozīme un sava misija.
Slavenais pedagogs un zinātnieks Šalva Amonašvilī (veselas zinātnes nozares – humānās pedagoģijas – autors), Maskavas Valsts pedagoģijas universitātes profesors, Vladivostokā novadīja skolotāju semināru.
Šajā seminārā runa bija nevis par “bērnu mācību un audzināšanas procesu”, bet gan par daudz svarīgākām lietām. Amonašvilī uzdeva jautājumu: “Kas ir bērns? Un kas esam mēs – pieaugušie? Vai mums ir filozofisks skatījums uz bērnu? Kā mums dzīvot un komunicēt ar viņu? Kāda ir skolotāja nozīme?”
Tāpat viņš pasniedza stundu, par kuras tēmu kļuva slāvu alfabēta noslēpumi. “Materiālistisks skats uz izglītību pazemo gan skolēnu, gan skolotāju,” par to ir pārliecināts Amonašvilī. “Kādēļ?” Par to viņš mums pastāstīja pēc šīs nodarbības.
“Kādēļ jūs tā uzskatās, Amonašvilī kungs? Dīvaini ko tādu dzirdēt no zinātņu nozaru pārstāvja mutes.”
“Tādēļ, ka ir jāprot uz lietām skatīties daudz plašākā rakursā, ir jāuztver gan pasaule, gan kosmoss, gan mūsu liktenis ar plašu garīgo un morālo uzskatu klāstu. Materiālistisks skatījums nepaver mums šādus rakursus.”
No Amonašvilī lekcijas:
“Mēs neesam pilnībā pārliecināti, ka eksistē arī cita pasaule, taču mēs to varam pieņemt. Jūs to varat saukt kā jums labāk tīk – Dieva pasaule, augstākais saprāts utt. Otrais pieņēmums: cilvēka dvēsele – tas ir kaut kas tāds, kas ir mūžīgs, tā ir kā substance, kas tiecas pēc mūžīgas pastāvēšanas – citu uzdevumu tai nav. Tikai mēs katrs pats varam vai nu attīstīt, vai iznīcināt savu dvēseli.
Un trešais pieņēmums: mūsu dzīve uz Zemes virsmas – tas ir vien īss posms, neliels eksistēšanas spīrdis Visumā. Jā, ikviens no šiem pieņēmumiem nav zinātniski pierādīts, mēs vienkārši varam izvēlēties – ticēt tam vai nē. Taču tieši šīs idejas atrodas reliģijas, pasaules klasiskās literatūras pamatā. Arī humānās pedagoģijas pamatā. Ja jūs visus šos pieņēmumus uztversiet kā pamatu, iegūsiet filozofisku skatu uz bērnu.
Kas tad ir bērns? Nē, tā nav nejaušība vai vecāku iegriba, bet gan mūsu dzīves parādība. Bērni ierodas šajā pasaulē ar savu misiju, nozīmi – katrs cilvēks ir spējīgs mazliet izmainīt šo pasauli tāpat, kā to izmainīja Jēzus Kristus, Puškins un Einšteins. Kāds noteikti pateiks: protams, jo viņi taču bija ģēniji. Taču tik pat “maziņam cilvēkam”, kā Arinai Radionovai bija sava misija.
[…] Lasi vēl: Katrs bērniņš ierodas savā laikā […]