Mamma pagatavoja ļoti gardas vakariņas un sauca mūs ar tēvu pie galda. Šajā laikā mēs spēlējām iztēles degvielas uzpildes stacijā. Viņš man atveda automašīnu, lai es varētu to aizpildīt ar benzīnu. Tikko mēs devāmies uz vakariņām, kā virtuvē nogranda skaļš blīkšķis.
Lasi vēl: FOTO: Dīvainais retums. Uzziedējusi pasaules smirdīgākā puķe
Es biju nobijies un skrēju aiz tēva, lai redzētu, kas notika tur. Māte gulēja uz grīdas, nekustīga, un no viņas mutes tecēja kaut kas sarkans.
Tētis satvēra tālruni ar trīcošām rokām un izsauca ātro palīdzību. Tad viņš paņēma māti rokās un novietoja viņu uz dīvāna. Viņš viņu apskāva un raudāja, iepļaukāja pa vaigiem un kliedza: “Tikai lūdzu neej prom, ārsti jau ir ceļā…” Es nesapratu, kas notiek…
Māmiņa vienmēr spēlējās ar mani. Bērnu rotaļlaukumā mēs spēlējām ķērenes, būvējām smilšu pilis, kāpelējām uz kāpnēm un slidinājāmies no kalna. Visvairāk man patika mukt prom no mammas uz skrejriteņa, bet viņa bija tik ātra, ka gaismas ātrumā noķēra mani, satvēra rokas un uzmeta kosmosā kā astronautu.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā