Mēs esam parasta ģimene – tētis, mamma, dēliņam 5 gadi, divi kaķi, kas paņemti no pagalma, un neliels nezināmas šķirnes sunītis, arī atrasts uz ielas. Un tagad mums ir vēl viens ģimenes loceklis – maziņš pūkains kāmītis. Lūk, par viņu arī viss stāsts.
Reiz dēls bija ciemos pie viena no saviem bērnudārza draugiem, un tur viņš ieraudzīja mazu kāmīti. Atnākot mājās, viņš nevarēja vien beigt sajūsmināties, kāds simpātisks, maigs, maziņš dzīvnieciņš bija draugam, un, cik ērti ar viņu spēlēties.
Vienkārši runājot, dēlam radās milzīga vēlme iegūt tieši tādu pašu dzīvnieciņu. Viņš bija tik uzstājīgs, ka, godīgi sakot, mums nedaudz piegriezās. Ģimenes sapulcē bija nolemts nopirkt kāmīti – kā dāvanu dzimšanas dienā.
Mēs izvēlējāmies būrīti, visu nepieciešamo un arī pašu mazo, pūkaino radībiņu. Jau pirmajā dienā Fomka (tā viņu nosauca dēls), izbēga no būrīša, kolīdz mēs to atvērām. Tas notika sekundes laikā. Viņš nekavējoties pazuda kaut kur zem mēbelēm.
Tad viņš bija redzams kaķu traukos. Mēs jau nobijāmies, ka kaķi nodomās, ka tā ir pele, un viņu noķers. Kā tad!
Fomka sāka ēst kaķu barību, bet, kad samulsušais kaķis pienāca klāt, kāmis vienkārši uzlēca viņam uz deguna. Kaķis izdarīja baisu skaņu un burtiski uzlidoja uz dīvāna. Otrs kaķis pat nepaspēja noreaģēt, un katram gadījumam arī uzlēca pēc iespējas augstāk no zemes. Suns tikmēr slēpās virtuvē.
Pēc minūtes Fomka jau atkal bija kaķa traukā un noēda to, kas bija palicis pāri. Visi mūsu mēģinājumu viņu notvert nekādus panākumus nedeva.
Tuvojoties naktij, mēs pamanījām, ka viņš ir klusām apsēdies fikusa podā. Tētis satvēra šo fikusu (kurš turklāt nebija mazs) un aiznesa uz vannu. No turienes Fomkavairs nevarēja aizbēgt, bija noķerts un ielikts krātiņā.
Pēc divām dienām viņš atkal aizbēga, kad mēģinājām nomainīt būrītī smiltis. Kaķi, kolīdz saprata, ka kāmis brīvībā, nemaz nerādījās grīdai tuvumā. Vienīgi ātri aizskrēja līdz kastītei, ka bija tāda nepieciešamība. Arī suns pēc pastaigas nevēlējās atgriezties dzīvoklī.
Turpinājumu lasiet nākošajā lapā