Olga piekrita pastaigai pa parku vai kopīgam gājienam uz kino, jo domāja, ka vienkārši komunicē. Bet no mīlestības aiziet nebija iespējams.
No mājām viņai rakstīja vecāki, brīdinot neprecēties ar vīrieti, kam ir jau bērns. Bet Olga, kura sapņoja pēc prakses atgriezties mājās, neko nevarēja padarīt ar savām jūtām.
Kāzās bija minimāls viesu skaits. Olga gandrīz neizlaida no rokām trīsgadīgo Mariju, – Vjačeslava meitu. Šī zilacainā meitenīte pamodināja viņā mātes jūtas, – Olga sapņoja, ka būs vēl bērni.
Pagāja pusgads, Olga ar vīru devās apciemot vecākus. Viņi palika apmierināti ar znotu, aicināja pārcelties pie viņiem. Bet Vjačeslavs ne pa kam nepiekrita.
Un notika tas, no kā baidījās Olga – nācās viņai palikt Sibīrijā. Savai draudzenei Taisjai viņa sacīja, – paskat kā, nebūt neesmu dekabrista sieva, bet dzīvoju šeit ar vīru dēļ lielas mīlestības pret viņu un meitu Mariju.
Pagāja gads. Olga jau samierinājās, ka palika dzīvot Sibīrijā, un sapņoja tikai par vienu, – kaut ātrāk paliktu stāvoklī, lai Marijai būtu brālītis vai māsiņa. Bet Olgai neizdevās palikt stāvoklī. Viņa veica pārbaudes, un ārsti pateica, ka neveiksmīga operācija ir atstājusi ietekmi uz organismu, – kaut kas bija nepareizi izdarīts, un diezin vai viņai varēs būt bērni.
Lasi vēl: Sešas murgainas diennaktis dzemdību namā; Ar bailēm atceros dzemdības
Sākumā Olga cerēja, un vīrs viņu atbalstīja. Bet pagāja gadi, un Olga tā arī palika bez bērniem. Lai gan tas nav īsti pareizi. Visi, kas pazīst Olgu, saka, cik viņa ir brīnišķīga māte, un otru tādu mātes sirdi būs grūti atrast.
Meitenīte izauga pie mīlošiem vecākiem, stingrs bija tikai tētis, bet mamma vienmēr bija pacietīga. Uz katru jautājumu, rīcību, nepareizu bērna soli, Olgai atradās īstie vārdi, pilni mīlestības.
Pēc skolas Marija iestājās universitātē, aizbrauca dzīvot uz citu pilsētu. Tajā laikā vairs nevajadzēja obligāti pēc tehnikuma beigšanas obligāti nostrādāt praksē trīs gadus, un Marija solījās atgriezties mājās pie vecākiem.
Palīdzot meitai, Olga un Vjačeslavs nekad neuzsāka sarunu par bērniem, kuri viņiem vēl varēja būt. Vienīgais, ko reizēm saka vīrs: – Paldies par meitu! Tu padarīji mūs laimīgus.
Un tagad viņi gaida, kad Marija apprecēsies un dāvās viņiem mazbērnus.
Reizēm mēs rīkojamies pretēji tam, kā mums vajadzētu, domājot, ka nekas cits mums nepienākas. Tā arī Olga aizliedza sev iemīlēties, domājot, ka aizbrauks pie pirmās iespējas.
Bet viss sanāca tieši pretēji: viņa atrada laimi tur, kur negrasījās meklēt. No malas varētu šķist, ka Olga samierinājās ar savu likteni. Bet diezin vai. Viņa vienkārši satika savu likteni, izveidoja ģimeni, kurā kļuva laimīga, un dāvināja meitai un vīram savu mīlestību.
Avots: