Par to, cik ļoti mātes pārdzīvo par saviem bērniem

„Mammu, es jau viss. Braucu mājās.”

Bet līdz mājām jābrauc 30 minūtes. Paiet pusotra stunda. Zvanu.

„Hallo!”

Bet fonā – troksnis, lamuvārdi un kliedzieni.

„Kur tu esi?”

„Drīz būšu, gaidi.”

Un nomet klausuli.

Pārzvanu. Abonents nav sasniedzams.

Mammas, cik daudz laika jums ir vajadzīgs, lai uzvilktos līdz tādam stāvoklim, kad jau kamols kaklā un viss krīt ārā no rokām?

Man – precīzi 10 sekundes. Varbūt nedaudz vairāk.

Tālāk iztēle sāk zīmēt aizvien baisākas ainas – iesaistījies kautiņā. Uzbruka. Aplaupīja. Noticis kaut kas briesmīgs. Kaut kas neatgriezenisks.

Ģērbties. Skriet. Bet uz kurieni? Skaidrs, sekot autobusa maršrutam. Apskatīt visas tuvējās kāpņutelpas. Piezvanīt klases audzinātājai. Nē, no sākuma policijai. Tomēr nē, ģimenes draugam, viņš ir izmeklētājs. Laipārtver viņa telefona signālu. Interesanti, vai var pārtvert jau izslēgtu telefonu?

Ieskaties logā, tad uz kāpņutelpas durvju pusi, tad atkal skaties logā. Kur gan viņš ir? Neizlaid no rokām telefonu. Zvans. Un vēl viens. Abonents nav sasniedzams. Nogaidi 20 minūtes, bet laiks, šķiet, ir palēninājies.

Uzvelc bikses. Tad jaku. Ņem pasi. Atslēgas. Skraidi pa dzīvokli telefona meklējumos. Apgāz visu kājām gaisā. Telefons kā akā iekritis. Norauj no gultas pārvalku. Kaut kas traucē tev pārmeklēt gultu. Ak, tas taču ir telefons. Un tu visu šo laiku esi turējusi to rokā. Norauj no pakaramā savu mēteli. Tā, neraudāt. Galvenais ir neraudāt. Ak Dievs, es tak no rīta esmu uz viņa sakliegusi par to, ka viņš nav saklājis gultu. Vai tev bija vajadzīga tā gulta, stulbene? Nekad, nekad, nekad vairāk viņu nelamāšu. Dēliņ, manu dēliņ.

Tad iezvanās domofons.

„Jā?”

„Jūs sveicina franču ārzemnieku leģions!”

„Kur tu biji???”

Turpinājumu lasiet nākošajā lapā

Iesaki šo rakstu citiem!
loading...

Pievienot komentāru